Nikara sastāvā spēlē 2010. gada Eiropas vicečempions Portugāles izlases sastāvā kapteinis Arnaldu un 2010. gada Futsal Cup (Eiropas prestižākais klubu turnīrs) čempions Ze Marija. Iespaidīgie papildinājumi pirms finālsērijas, kā arī nesenie klubu un izlases panākumi uz starptautiskās skatuves mudināja papētīt telpu futbola tradīcijas Latvijā, attīstības iespējas un kā Latvijas klubiem izdevās piesaistīt tik augsta līmeņa futzālistus.
Par to, kā titulētais Arnaldu nonāca Latvijā, Nikara galvenais treneris Aleksandrs Dibrivnijs nu jau stāsta, izprotot situāciju, lai gan atzina, ka sākumā pats nesaprata, ko Arnaldu šeit dara. «Man palaimējās iepazīties ar 2010. gada pasaules labāko futzālistu Rikardinju, kurš Benfica un Portugāles izlases rindās ir spēlējis ar Arnaldu un Ze Mariju. Viņš teica, ka viņam ir draugi, kas vēlas mainīt apstākļus un vidi. Abi visu karjeru pavadījuši Portugālē, bet tagad nolēmuši popularizēt futzālu ārzemēs. Par Arnaldu bija milzīga interese no Krievijas, Irānas un Kataras klubiem. Uz Krieviju viņš nevēlējās braukt tāpēc, ka Rikardinju, kurš pats tur spēlē, viņam to neieteica. Uz Irānu Arnaldu nevēlējās braukt, jo tur ir karš. Viņš aizbrauca ar sievu izlūkos uz Kataru. Tur Arnaldu sievai policija pieprasīja uzvilkt parandžu. Viņa esot rādījusi Portugāles pasi, bet drošībniekus tas neinteresēja - viņai bija jāvelk parandža un lūgšanu stundas laikā jāiet un jālūdzas. Tā Arnaldu atbrauca uz Latviju, un te viņu viss apmierināja.» Pats Arnaldu gan smejoties norāda, ka aukstums un sniegs ne visai gāja pie sirds.
Kad kluba prezidents Raimonds Valts uzzināja par iespēju komandai piesaistīt Arnaldu un Ze Mariju, galvā bijis tikai viens jautājums - kur dabūt naudu? Par to, vai pusprofesionālam klubam vajadzīgs pasaules klases futzālists, jautājumu nebija. «Aizgāju pie sponsoriem, pateicu potenciālo jaunpienācēju vārdus, un neko vairs nevajadzēja ne skaidrot, ne prasīt - līdzekļi tika atrasti.»
Ielūkojoties portugāļu pases datos, dažs varbūt nosmīnēs un teiks: protams, labākajos gados viņi jau uz Latviju nebrauktu spēlēt. Arnaldu ir 32 gadi, bet Ze Marijam 35, taču februārī notikušajā Eiropas čempionātā Arnaldu uz futzāla ekspertiem atstāja labu iespaidu, ja reiz Portugāles izlases raksturojumā viņš un divus gadus vecākais Goncalo tika minēti kā komandas dinamo un dzinēji. Arī Dibrivnijs saka, ka abi leģionāri ir fiziski spēcīgi. «Viņi ir profesionāļi un sava darba pratēji, lieliski zina, kā trenēties, kā uzturēt sevi formā un kā ēst. Man viņiem nekas nav nedz jāstāsta, nedz jāaizrāda. Treniņos un spēlēs ar neapbruņotu aci ir redzams, ka viņi laukumā pārvietojas ātrāk nekā daži jaunākie komandas biedri.»
Izrādās, vesela Portugāles futzālistu plejāde pēdējos gados kā sarunājuši aktīvi ceļo pa pasauli un popularizē šo sporta veidu valstīs, kurās tas vēl nav tik populārs. Atšķirībā no, piemēram, spāņiem, kuri visbiežāk brauc tur, kur vairāk maksā, portugāļi vispirms skatās uz viņiem pieņemamu kultūru, naudu atstājot otrajā plānā. Krievijā, Irānā vai Katarā Arnaldu būtu varējis saņemt daudz vairāk nekā Latvijā, bet viņš izvēlējās spēlēt Nikarā un kopā ar sievu apgūst latviešu valodu. Mācību pirmos rezultātus varēja dzirdēt Rīgas Dinamo spēļu laikā Gagarina kausa izcīņā, kurās Arnaldu balsi nesaudzēja.
Līgums ar portugāļiem Nikaram parakstīts līdz šī gada 31. decembrim, taču Valts atzīst, ka termiņam ir sekundāra nozīme. «Ja viņi vēlēsies doties prom ātrāk, ar varu neturēsim un ļausim pamest klubu. Nav arī izslēgts, ka viņi te paliks pat ilgāk. Piesaistot abus spēlētājus, motivācija bija uzvarēt Latvijas čempionātā un nākamsezon sekmīgi startēt UEFA Futsal kausā. Ideāli būtu, ja izdotos atkārtot savu līdz šim labāko panākumu un iekļūt elites kārtā.»