Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs
Valsts un pašvaldību iestāžu algas vienmēr ir bijušas publiski pieejamas. Ja runājam par uzņēmumiem ar valsts un pašvaldību kapitāldaļām, tad acīmredzot ir jāmaina Komerclikums, lai šāda informācija būtu pieejama. Manuprāt, nebūtu problēmu publiskot to uzņēmumu algas, kam valstī savā nozarē ir monopols. Bet pret tiem uzņēmumiem, kas piedalās brīvajā tirgū, varbūt nevajadzētu attiecināt to pašu. Jo to atalgojums tomēr ir komercnoslēpums, ko atklāt konkurentiem nebūtu korekti. Tādā gadījumā atklātībai jābūt par visiem, jo nevajadzētu būt tā, ka viens ir pilnīgi «izģērbts», bet par otru nekas tāds nav zināms. Līdz tādam absurdam nevajadzētu nonākt. Kapitāldaļu sabiedrībās ir valsts pārstāvji, kuriem būtu jāatbild par to, cik lielai atklātībai piekrist un kādēļ.
Līga Rode,
Hay Group atalgojuma informācijas pakalpojumu biznesa vadītāja
Ja mēs, nodokļu maksātāji, maksājam šiem cilvēkiem algas, tad būtu tikai loģiski zināt, cik lielas tās ir. Citās valstīs šīs algas ir publiski pieejamas. Protams, ne uz katra stūra, bet principā nodokļu maksātājiem ar tām ir iespējams iepazīties.
Iespējams, negatīvs moments ir tāds, ka šāda algu informācijas pieejamība var nonākt pretrunā ar personu datu drošību. Tas ir sensitīvs jautājums. Bet, ja runājam tikai par algām, tad, neminot konkrētu personu, pats algas lielums noteiktā uzņēmumā vai iestādē varētu gan būt publiski pieejams. Principā informācijai par algām, kas maksātas no valsts un pašvaldību budžeta, jābūt pieejamai, bet ievērojot ētiku un tiesiskumu.
Laura Miķelsone,
Sabiedrības par atklātību Delna direktore
Dažādu valstu pieredze šai ziņā ir atšķirīga. Skandināvijā ir prakse, ka informācija ne vien par valsts un pašvaldību, bet arī par privāto iestāžu darbinieku algām ir pieejama. Latvijā tas būtu viens no iespējamiem attīstības virzieniem. Šāda atklātība varētu kļūt par spēcīgu instrumentu nozīmīgām pārmaiņām mūsu sabiedrībā.
Lai pārmaiņas notiktu, vispirms ir precīzi jāapzinās esošā situācija jeb jābūt atbilstīgam pašnovērtējumam, kas būtu izejas punkts arī pareizas attīstības virzienā. Sakarā ar SVF un citu starptautisko institūciju diskusiju ar Latviju par strukturālajām pārmaiņām šāda atklātība būtu ļoti vēlama, lai mēs no lineāras «griešanas» pārietu uz pārmaiņām pēc būtības.
Protams, informācijas pieejamībai ir principiāla «sarkanā robeža», kas saistās ar valsts drošību. Bet jebkam, kas šai robežai netuvojas un saistās ar saimnieciskiem uzņēmumiem, valdēm u.tml., atklātība nāktu tikai par labu, lai sabiedrība varētu saprast esošo situāciju un vajadzības gadījumā pieprasīt arī pārmaiņas.
Informācijas pieejamības robežai varētu būt arī psiholoģiska loma, jo pārlieka atklātība sabiedrībā var radīt nedrošības sajūtu par savu drošību. Bet no otras puses atklātībā ir spēks un resursi nepieciešamām pārmaiņām.
Sagatavojis Didzis Meļķis