Dziedātājs Mika guvis galvu reibinošus panākumus ar debijas albuma Life in Cartoon Motion (2007) hitiem, tie bira kā no pārpilnības raga - Grace Kelly, Love Today, Big Girl (You Are Beautiful), Happy Ending, Relax, Take It Easy, Lollipop un citi. «Es cenšos būt kā Greisa Kellija, bet visi viņas tēli ir pārāk skumji, tāpēc es cenšos būt nedaudz kā Fredijs Merkurijs, un man iestājas identitātes krīze,» Mika jautri dziedāja savā pirmajā globālajā šlāgerī Grace Kelly.
Par viņa pirmā diska skaņdarbiem var teikt, ka tās ir nevis dziesmas, bet dziesmiņas - pārāk košas, pārāk saldenas, pārāk kičīgas, pārāk teatrālas. Visas šīs pārmērības un bezkaunīgais artistiskums brīžiem kaitināja un pat nogurdināja.
Katrs nākamais Mikas albums - viņš kopumā izdevis četrus - komerciāli bijis mazāk veiksmīgs par iepriekšējo. Tam, protams, nav nekāda sakara ar mūzikas kvalitāti. Tāda ir skarbā realitāte - XXI gadsimta popkultūras varoņi ātri nomaina cits citu, uz troņa neviens nepaliek mūžīgi. Publika nemitīgi pieprasa jaunas sejas, jaunus grāvējus, jaunas skaņas. Mikam ir savs fanu pulciņš, taču tas nav tik liels kā pirms deviņiem gadiem, kad viņš bija popularitātes virsotnē.
Mūziķis apbur ar temperamentu, kura saknes meklējamas viņa multikulturālajā izcelsmē: Mikas Penimena vecāki ir amerikāņi, viņa mātes vecāki ir libānieši. Mika dzimis Beirūtā, pēc tam ģimene dzīvojusi Parīzē un vēlāk pārcēlusies uz Londonu. Dziedātājs joprojām ir saglabājis superzvaigznes statusu Francijā. 2010. gadā par sasniegumiem mūzikā viņš tika iecelts Francijas Republikas Mākslas un literatūras ordeņa kavaliera kārtā.
Mikas kompozīcijās var saklausīt citātus no Queen, Scissor Sisters, Pet Shop Boys, Eltona Džona, Prinsa un Gvenas Stefani daiļrades. Viņa mūziku un tās pasniegšanas veidu mēdz uzskatīt par bērnišķīgu un vieglprātīgu. Dziedātājs uz skatuves, klipos un fotogrāfijās bieži atgādina komiksu varoni.
«Tikai nopietns cilvēks var saglabāt rotaļīgumu,» uzskata Mika. Tomēr viņa tēls attīstās: pērn vasarā iznākušā albuma No Place in Heaven/Nav vietas paradīzē melnbalto, atturīgo publicitātes fotogrāfiju autors ir ievērojamais modes fotogrāfijas klasiķis Pēters Lindbergs. Viņš arī uzņēmis Mikas dziesmas Last Party videoklipu.
Mika pievērš lielu uzmanību savu albumu un koncertu noformējumam - tas palīdz gūt pilnīgāku priekšstatu par viņa mūziku. Albuma No Place in Heaven dizainu ietekmējis 50. gadu futūrisms. «Kas ir paradīze?» jautā Mika. «Agrāk to simbolizēja ainavas, kurās skatītāja acis priecēja skaisti ezeri, bezgalīgas pļavas, draudzīgi dzīvnieciņi. Tā vairs nav. Pašreiz paradīzi iemieso 180 miljonu ASV dolāru dzīvoklis Ņujorkas debesskrāpī. Tas ir urbānais Elisijs, kurā mēs dzīvojam. Senāk šāda vide drīzāk atgādināja elli. Es uzdodu jautājumu: tā ir paradīze vai elle? Es spēlējos ar visiem šiem vizuālajiem elementiem, izmantoju nākotnes simbolus tādā naivā estētikā, jo tā pieļauj dažādas interpretācijas. Mani fascinē klasiskās filmas Vestsaidas stāsts scenogrāfija, kura veidota tā, ka debesu gabaliņš, kuru mēs redzam saspiestu starp Ņujorkas celtnēm, ir visdārgākais nekustamais īpašums, kādu var iedomāties. Filmas varoņi šajā vidē jūtas iesprostoti un apspiesti, viņi nespēj tikt vaļā no savām problēmām. Tas ir satriecoši, cik spēcīgi mēdz būt šie vizuālie simboli.»
Mika uzstāsies svētdien, 22. maijā, plkst. 19.30 Arēnā Rīga.