Pagājušajā nedēļā valdības vadītājs iepazīstināja izpildvaras sociālos partnerus (arodbiedrības, uzņēmēju organizācijas) ar rīcības plāna projektu. Ja īsi - visnotaļ jēdzīga situācijas analīze un pragmatiski piedāvātie risinājumi. Gan tāpēc, ka atbilstoši Kučinska iepriekš solītajam prioritāšu skaits nav liels, gan tāpēc, ka varbūt mazāk pamanāmas detaļas liecina - dokuments nav tapis tikai tāpēc, ka «tā pienākas». Piemēram, tiek akcentēts (15. lpp.), ka runa ir par šīs «valdības darbības laikā īstenojamiem pasākumiem», t. i., nav plānota gaisa piļu projektēšana, projektu realizāciju atstājot nākamajām valdībām. Arī savulaik ekspertu skeptiski vērtētais mērķis panākt IKP ikgadējo pieaugumu 5% līmenī nu ir formulēts reālistiskāk - «5% robežās» un sākot no 2018. gada (nevis jau 2018. gadā).
Ķeza ir tā, ka vairākas problēmas, ar kurām saskaras Latvija (un liela daļa Rietumu valstu vispār), ir grūti risināmas, ja vispār ir, izmantojot politikas instrumentus, jo šo problēmu cēloņi ir, ja tā var teikt, ārpus politikas. Rīcības plāna projekta prezentācijā (5.-6. lpp.) pamatoti ir identificēta problēma, ka darbaspēka izmaksas Latvijā pieaug straujāk par produktivitāti. Diemžēl var gadīties, ka te grūti ko mainīt, ja skata leņķi paplašinām un skatāmies uz ienākumiem, ko varam saģenerēt, un mūsu izdevumiem kā tādiem. Tad mēs redzam, ka izdevumu sadaļa objektīvi palielinās - populācija noveco, tas nozīmē lielākus izdevumus; populācijas samazināšanās nozīmē, ka palielinās arī izdevumi, lai uzturētu infrastruktūru plašā nozīmē (sākot no ceļiem, beidzot ar skolām). Tas notiek neatkarīgi no politikas satura konkrētajā laika nogrieznī.
Tad ir jautājums, vai šī «šķēre» ir aizverama. Un, ja ir, vai der tradicionālie politikas instrumenti. Viens no tādiem - imigrācijas veicināšana - dažādu iemeslu dēļ nav akceptējams. Otrs instruments ir mēģināt - ar dažādiem atbalsta pasākumiem - veicināt ģenerēto ienākumu kāpumu caur modernāku tehnoloģiju izmantošanu. Tā tiešām var, tomēr tad ir jautājums, kas notiek ar cilvēkiem, kuru darbs rezultātā vairs nav vajadzīgs. Parasti te kā risinājums tiek piesauktas dažādas apmācības un pārkvalifikācijas programmas, tomēr grūti spriest, cik efektīvas tās ir. Un ne tikai Latvijā.
Līdz ar to tiešām jūtama «izrāviena» iespēja - ar to saprotot kardinālu Latvijas pakāpšanos starptautiskajā darba dalīšanā - ir vērtējama skeptiski. «Šķēri» tomēr var sašaurināt, jēdzīgāk rīkojoties ar to apjomu (jā, vēlams lielāku), ko ģenerējam. Tas nozīmē labāku nodokļu iekasējamību, kā arī atteikšanos no nevajadzīgiem tēriņiem.