Skaitām naudu svešā kabatā
1. Starp daudzajiem iemesliem noskaisties un satraukties objektīvi nopietnākais bija diskusijas par lielo valsts uzņēmumu vadības atalgojuma līmeni. Jāpiezīmē, ka šī tēma - kontekstā ar banku, riska fondu vadītāju u.c. privātā sektora koncernu bosu algām, bonusiem - ir ļoti aktuāla arī Rietumos, jo jautājums ir loģisks: ja uzņēmums strādā vāji, tam ir nepieciešams valsts atbalsts utt., vai tā vadībai pienākas liels atalgojums, pat ja konkrētie indivīdi beiguši labas skolas, visu mūžu bijuši vadītāji (vai tā ir garantija) un uzņēmuma nedienas saistītas ar faktoriem, kurus vadītāji ietekmēt nevar (globālā krīze utt.)?
Latvijas gadījumā situāciju papildus nokaitē plaši izplatītā pārliecība, ka aplam liels ļaužu daudzums saņem vairāk, nekā viņiem pienākas: deputāti, ministri, jau pieminētie uzņēmumu vadītāji un baņķieri, juristi, laiku pa laikam niknas piezīmes tiek veltītas pat kādam radošo vai sporta aprindu pārstāvim. Te savijas uzskats, ka «lielu naudu godīgi nopelnīt nevar», situācija, ka Latvijā par «lielu naudu» uzskata jebkuru summu virs 1000 latiem, neapmierinātība ar valstī notiekošo utt. Vēl uzslāņojas viedoklis, ka «naudīgajās vietās» tiek, pateicoties protekcijai, nevis kompetencei. Tā visa rezultātā jebkuri pīkstieni par labu valsts uzņēmumu vadītāju atalgojuma palielināšanai neizbēgami tiek sagaidīti ar sašutuma vētru.
Ja mēģinām jautājumu aplūkot bez revolucionārās taisnības apziņas, vispirms jāsecina, ka jezgā lielā mērā vainojami paši lamātie un valsts politikas definētāji, jo nav skaidrs, kādi ir kritēriji, lai varētu teikt: uzņēmuma x vadītājs labu atalgojumu ir pelnījis, jo x ir sasniedzis plānoto apgrozījumu, peļņu, samaksāto nodokļu apjomu, noturējis pozīcijas (dažkārt arī tas ir sasniegums), ieviesis konkrētus uzlabojumus utt. Paziņot, ka tāda alga kādam pienākas, jo uzņēmums ir liels, nodarbina daudz ļaužu, ir braukšana auzās - tad to pašu var teikt, piemēram, par policiju vai ātro medicīnisko palīdzību, kuru vadītāju atbildība nav mazāka. Tātad, ja atalgojuma jautājums aprobežosies ar stīvēšanos ap indeksiem, nevis novedīs pie kritēriju izstrādes, kaislības turpināsies.
Kritēriju trūkums vājina arī citus argumentus par labu algu paaugstināšanai. Tiek piesaukts līdzīgus posteņus ieņemošo atalgojuma līmenis «pasaulē». Tas nav arguments. Ļoti iespējams, ka valsts uzņēmumu vadītāji pat kādā Āfrikas valstī saņem vairāk nekā mūsējie, bet ļoti iespējams, ka iemesls tam galīgi nav saistīts ar darba kvalitāti. Ja nepaaugstināšot algas, vērtīgie kadri aizplūdīšot uz privāto sektoru. Pirmkārt, atalgojuma privātajā sektorā it kā daudzkārt augstākais līmenis ir kļūdaina vispārināšana - kaut kādos sektoros tā ir, bet nav tā, ka privātais sektors ir «naudas bedre» a priori. Tas savukārt nozīmē, otrkārt, ka ļaudis, kuri biedē darba devējus, šajā gadījumā valsti, ar promiešanu, vairumā gadījumu runā par došanos uz uzņēmumiem, kas - kāda sakritība! - strādā tajā pašā nozarē vai radniecīgā sfērā kā skopais valsts uzņēmums. Un tas, atvainojiet, rada jautājumus... Lai nu neapvainotu nevienu no valsts uzņēmumu vadītājiem, minēsim citu ilustrāciju: dažs labs ministrijās strādājošais rada normatīvos aktus, «izkož sistēmu» un tad lepni dodas privātajā sektorā - konsultēt par savu iepriekšējo darba vietu... Citiem vārdiem sakot, apgalvojums, ka pie valsts uzņēmumu vadītāju kabinetu durvīm rindā stāv darba piedāvātāji, ir iztulkojams visnotaļ dažādi.
Rezumējot: lai kādi būtu koalīcijas partneru iebildumi pret Reformu partijas plānu, sakārtot valsts uzņēmumu pārvaldi kopumā, jāvirzās ir visas sistēmas reformēšanas virzienā, nevis «jāatšaudās» par dažu personāliju bankas konta stāvokli.
Mazliet novēlots salūts
2. Kā jau salūtiem pienākas: blīkšķis varens, ir ko redzēt, un tad viss - beidzies. Līdzīgi gribas vērtēt vareno iekšpolitisko notikumu - Mārtiņa Bondara nekļūšanu par Reformu partijas (RP) jauno seju. Jo kas tad notika? Partija meklēja sev jaunu «vilcēju». Un? Ar šo ķēpīgo procesu ik pa laikam nodarbojas vairums partiju, un nereti šādi skaistuma konkursi notiek vēl neglītāk. RP gadījumā lielo interesi veicināja partijas zemais reitings (tātad it kā izmisīgā situācija) komplektā ar to, ka RP, grozi kā gribi, joprojām kontrolē nozīmīgus varas kloķus šajā valstī, turklāt ir politiskā mājvieta tādiem publikas nervus kutinošiem ļaudīm kā Ķīlis un Sprūdžs. Ja atmetam šos kairinātājus, nekas ārkārtējs nenotika. Mēra amata kandidātu uzrunāšana, prom raidīšana un tamlīdzīga amizēšanās ir notikusi (notiek) arī citās partijās, tikai tās pamanās tik sparīgi neatraut durvis uz savu virtuvi visai godīgajai publikai.
Savukārt tradicionālā mīņāšanās ap Valsts kontroles vadītāju rezultējās ar to, ka Sudraba beidzot pavēstīja ko jaunu: eiro ieviešana nozīmēšot vienas no pēdējām «brīvībām» (?) izzušanu. Papildu intrigu radīja vēsts, ka Sudrabas kundze gatavojas kāpt uz skatuves mītiņā kopā ar Latvijas luterāņu un katoļu baznīcu vadītājiem. Var jau būt, ka no šiem mozaīkas gabaliņiem var lipināt kopā prognozi, ka top kāda jauna politiska grupa, kas liks uzsvaru uz konservatīvām vērtībām «piepravītām» ar šķipsniņu eiroskepticisma (gards savienojums...). Tomēr tikpat labi šīs atklāsmes nozīmē tikai to - jo tuvāk pilnvaru termiņa beigas, jo atklātāk cilvēks izsakās, bet tas nav saistīts ar kādu jau noaustu tālejošu plānu. Kopumā Sudrabas kundzes daudz apspriestā nākotne Latvijas politikā sāk atgādināt stāstu par skaistuli, kurai neviens nesit «kanti», jo ir pārliecināts, ka tādai dāmai jau nu aplidotāju netrūkst...
1 + 1 = 3?
3. Interesantāks notikums bija Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes prezentētais jau detalizētākais skatījums uz to, kā tuvāko piecu gadu laikā - ar nosacījumu, ka politiķi piekrīt šo procesu finansēt - tiks veidots apvienotais sabiedriskais medijs. Pieteiktās ambīcijas ir pamatīgas (palielināt auditoriju līdz 75%, kļūšana par Latvijas spēcīgāko interneta mediju u. c.). Ir tikai daži jautājumi. Vai nav pārāk optimistiski prognozēt, ka pusi no nepieciešamajiem ieguldījumiem 42 miljonu latu apmērā LTV un LR spēs segt no pašu ieņēmumiem? Pat pieņemot, ka vajadzīgie līdzekļi atrodas, vai abu raidorganizāciju apgādāšana ar smalkām tehnoloģijām un - ak laime! - algu paaugstināšana šajos medijos strādājošajiem garantē labāku produktu un attiecīgi jau pieminēto lielo mērķu sasniegšanu? Citiem vārdiem sakot, padomes eksperti paveikuši vērā ņemamu darbu, tomēr lielais vezums vēl gaida.
Jaunnedēļ
4. Iespējams, viens no svarīgākajiem notikumiem būs premjera, finanšu ministra un pašvaldību pārstāvju trīspusēja tikšanās, lai mazinātu «zināmu spriedzi» šo varas atzaru attiecībās. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, piedaloties kuplam nozares pārstāvju pulkam, spriedīs par būtiskām izmaiņām zinātnisko institūtu darbā (konteksts: Grozījumi zinātniskās darbības likumā). Savukārt Sociālo un darba lietu komisija mēģinās tikt skaidrībā, kas notiek pēdējā laikā nelāgu publicitāti ieguvušajā Sociālās integrācijas valsts aģentūrā un kas vispār notiks ar sociālajiem pakalpojumiem šogad.