Kādās noskaņās VEF Rīga sagaida šī gada beigas?
Gads nav mums bijis tas vieglākais, un esam tādā ilgākā pārmaiņu periodā. Pēc laika, kad mums bija samērā liels budžets un bijām nepārprotami favorīti Latvijā un ļoti konkurētspējīgi Vienotajā līgā un Eiropas kausā, pēdējos divos gados mums budžets ir samazinājies. Arī komandas vadībai jāpārkārto domas un ambīcijas. Uzskatu, ka mēs ar to pietiekami labi tiekam galā, esam pēc gada pārtraukuma atkarojuši Latvijas čempiona titulu. Man pašam ļoti simpātisks bija pagājušās sezonas komandas modelis un treneris, taču diemžēl dažādu sakritību dēļ to modeli neizdevās turpināt - Nikolajs [Mazurs] izvēlējās savu karjeru turpināt ārzemēs. Neskatoties uz šīs sezonas rezultātu ziņā nesekmīgo sākumu, ir vērtīgas atziņas par šo pusgadu, kurā mēģinājām šo to pamainīt. Šobrīd, pēc četru piecu mēnešu pārtraukuma, turpinām to, kas bija likumsakarīgi: dodam iespēju mūsu pašu cilvēkam, šajā gadījumā Jānim Gailītim, kļūt par galveno treneri, bet Raimondam Feldmanim - pārnākt no mūsu sporta skolas uz lielo komandu. Viņi ir ļoti ambiciozi un ļoti talantīgi jauni treneri. Es ceru, ka šī gada laikā ir likts pamats ilgtermiņa panākumiem.
Ar ko saistīts budžeta samazinājums pēdējos gados?
Galvenokārt ar pašreizējo ekonomisko situāciju Latvijā. Tie, kas piesaista naudu kultūrai vai sportam, zina, ka to, ko varēja piesaistīt pirms trim gadiem, šobrīd vienkārši nav iespējams piesaistīt. Tad ir jābūt ārējam finansējumam, kas šajā gadījumā ir hokeja kluba Rīgas Dinamo priekšrocība. Iekšējo resursu, bet mēs esam izteikta iekšējo resursu komanda, iespējas ir ievērojami samazinājušās. Tur nav ko vaimanāt. Komandas piedzīvo budžeta pieaugumus un kritumus, un tā ir normāla situācija. Arī tādiem klubiem kā Kauņas Žalgiris ir periodi, kad ir labs un liels budžets, un ir brīži, kad to nākas samazināt. Latvijas problēma ir tā, ka komandas šādos grūtajos periodos dažkārt pazūd, īpaši tās ambiciozās. Mēs vēlamies to izbeigt un parādīt, ka komandas ilgtspējai šādi periodi ir normāla sastāvdaļa. Ja vēl spējam saglabāt čempionu titulu, tas ir labi.
Pirms trim gadiem kā vienu no panākumu stūrakmeņiem minēji stabilitāti...
Ja Ukrainā sākas karš, tad kāda tur vairs stabilitāte. Kas to varēja prognozēt? Protams, tas ļoti dramatiski ietekmē ekonomisko situāciju un cilvēku vēlmi investēt ārpus sava biznesa. Diemžēl mēs dzīvojam ļoti nestabilā laikā un situācijā, kad ekonomiskā situācija ir sastingusi. Pirms trim gadiem viss izskatījās savādāk, taču mēs joprojām esam apņēmības pilni turpināt iesākto.
Atgriežoties pie trenera Karlosa Frades atlaišanas - cik strauji nobrieda šis lēmums? Tomēr trenerim jauna modeļa izveidošanai laiks tika dots ļoti īss!
Galvenais iemesls pat nebija rezultāts, bet gan sajūtas trūkums, ka viss iet pareizā virzienā, ka izmaiņas ir iespējamas drīz. Sportā bez profesionāliem, izmērāmiem aspektiem pastāv arī tāds faktors kā sajūta, un tās nebija. Runājot ar spēlētājiem un cilvēkiem ap klubu, likās, ka tas bija pareizs lēmums. Redzēsim, kā tas izvērtīsies, jo šādi vēl nekad neesam rīkojušies. Sezonas vidū slikta snieguma dēļ trenerus mainījuši neesam. Izņēmumi bija specifiski gadījumi, kad Valdis Valters saslima, bet Rims Kurtinaitis gāja prom uz Himkiem.
Kad tā sajūta parādījās, ka nekā laba nebūs?
Varētu teikt, ka viss pēdējais mēnesis bija tāds, kas lika pieņemt šo lēmumu.
Kluba valdes priekšsēdētājs Māris Martinsons starp Frades atlaišanas iemesliem minēja neizpildītus mērķus. Kādi tie bija pussezonā?
Mēs esam būtiski apdraudējuši izpildi vienam no diviem pamatmērķiem - kvalifikācijai Vienotās līgas ceturtdaļfinālam. Mums, manuprāt, nebija jāsagaida brīdis, kad izredzes to sasniegt jau būtu zaudētas un, nedod Dievs, apdraudētu savas pozīcijas cīņā par Latvijas čempionu titulu. Mēs zaudējām komandām, ar kurām konkurējām cīņā par iekļūšanu astoņniekā, un tas bija nopietns aspekts. No vienas puses, Fradem dotais laiks bija mazs, no otras - tā tomēr ir jau pussezona. Trenerim bija pilnīga brīvība komandas komplektācijā un savas sistēmas izveidošanā, bet rezultāta nebija, tāpēc arī pārmaiņas. Lai gan vienmēr esam bijuši lojāli pret treneriem, viņiem ir arī pienākums nodrošināt rezultātu, ne tikai tiesības mēģināt iedzīvināt savu redzējumu. Mēs neprasām vinnēt [Eirolīgas klubus] Maskavas CSKA vai Himki, bet ir pretinieki, pret kuriem mēs gribam redzēt uzvaras. Ja ne katrā spēlē, vismaz divās no trijām.
Cik sparīgi Frade aizstāvēja savu pozīciju un turējās pie krēsla?
Viņš bija ļoti pārliecinošs, un viņa intelektuālā puse ir ļoti augsta. Es ļoti augstu vērtēju to, ka viņš bija konsekvents, taču ir reizes, kad tas vienkārši nestrādā. Šī bija tā reize, kad Karlosa sistēmas konkrētajā laikā, konkrētajā komandā ar konkrētajiem spēlētājiem vienkārši nestrādāja.
Jānis Gailītis bija pirmais un vienīgais...?
(Pārliecinoši pārtrauc.) Jā. Jānis Gailītis bija pirmais un vienīgais kandidāts. Tā ir dabiska izvēle, jo viņa kandidatūra figurēja arī, pirms mēs izvēlējāmies Karlosu Fradi. Toreiz izšķīrāmies par Rietumu pieredzes ieplūdināšanu, taču šobrīd Jānis ir vienīgais kandidāts.
Vai nefigurēja otrs trenera asistents Jevgeņijs Kosuškins?
Ir zināma hierarhija komandas treneru vidū, arī tajā, kad viņi tai pievienojušies. Vadoties pēc tās, šis bija Jāņa laiks. Līdzīgi kā pirms iepriekšējās sezonas, kad tas bija trenera Nikolaja Mazura laiks.
Starp citu, treneris Mazurs, kuram ar sportu nesaistītu apsvērumu dēļ neizdevās pāreja uz Maskavas Dinamo komandu, arī bieži bijis redzams VEF Rīga spēlēs!
Koļa [Nikolajs Mazurs] pēc pagājušās sezonas pieņēma lēmumu aiziet no komandas. Tajā brīdī to pieņēmām gan mēs, gan viņš. Mums nav pamata mētāties, tāpēc pirmā roka bija Jānim. Nav nekāda aizvainojuma, mums ar Mazuru ir brīnišķīgas attiecības, taču dzīvē ir noteikta kārtība. Ja esi aizgājis, tad esi aizgājis.
Kā redzi tālāko VEF Rīga attīstības ceļu?
Skaidrs, ka ceram kādreiz atkal būt komanda ar lielāku budžetu un reāli pretendēt uz dalību Eirolīgā, bet pašreizējā mirklī mēs būsim komanda, kas centīsies koncentrēt pie sevis talantīgus Latvijas spēlētājus, dot viņiem iespēju izmantot pakāpienu karjerā, ko veiksmīgi darījuši gan Jānis Timma, gan Dairis Bertāns. Spēlēsim Vienotajā līgā, ar ko esam interesanti gan tiem pašiem latviešu spēlētājiem, gan ārzemju leģionāriem, kuri šī turnīra dēļ pie mums nāk par zemāku cenu, nekā tas būtu citos apstākļos, un cīnīsimies par Latvijas čempionu titulu. Lielu uzsvaru liksim uz mūsu basketbola skolas attīstību un gaidīsim situāciju, kurā budžeta iespējas ir lielākas. Profesionālais sports - tas nav tikai budžets, taču budžetam tajā ir liela nozīme. Šobrīd situācija nav tāda, lai mēs kaltu lielas sapņu pilis, bet nav arī tāda, lai nevarētu pašreizējos mērķus sasniegt.
VEF Rīga kā pakāpienu karjeras veidošanā izmantoja arī Kaspars Bērziņš, ar kuru turpinās tiesvedība par nesaprašanos līguma sakarā. Vai tā tuvojas risinājumam?
To vēl risinām. Garš process. Kā redzat, viss notiek mierīgi, nekādu skandālu nav.
Cik zināms, ar finansiālajām domstarpībām esat tikuši galā, bet ir citi apstākļi, kas neļauj lietu pabeigt?
Tā arī ir. Tiek vēl saskaņoti un pieskaņoti pārējie aspekti. Šķiet, esam tuvu tiesvedības beigām, taču tā ir licies jau iepriekš, tāpēc nekonkretizēšu laiku.
Runāji par jauno spēlētāju koncentrēšanu VEF Rīga, bet šovasar divus no tiem, Anžeju Pasečņiku un Rodionu Kurucu, palaidāt prom!
Nav pašmērķis turēt visus par katru cenu. Ir atsevišķas situācijas. Anžeja gadījumā bija acīmredzams, ka jāmaina vide, lai viņš progresētu, jo šeit, Latvijā, viņš regresēja. Tā mēdz būt. Rodiona gadījumā - dzīvē ir piedāvājumi, no kuriem nevar atteikties. Ja piedāvā Barcelona, tad mēs nevaram viņus pārsolīt. Bet tas jau nenozīmē, ka negribam turpināt sadarbību ar tādiem spēlētājiem kā Ingus Jakovičs, Dāvis Geks un citiem.
Šogad, pamatojoties uz saspīlētajām FIBA [Eiropas Basketbola asociāciju savienība] un ULEB [Eiropas Basketbola līgu savienība] attiecībām, izlaižat Eiropas kausu sezonu. Vai šobrīd situācija kļuvusi labvēlīgāka?
Neizskatās, ka tur kaut kas būtu sakarīgi uzlabojies. Ir pilnīgi nesaprotama turnīru struktūra, pilnīgi nesaprotama komunikācija. Ceru, ka līdz sezonas beigām viņi tiks kaut kādā skaidrībā. Tas, ka ULEB noraidīja FIBA piedāvājumu apvienot Eiropas basketbolu un parakstīja vienošanos ar IMG par Eirolīgas rīkošanu, mums patlaban neko nemaina. Es gaidu to brīdi, kad Eiropā klubu turnīru sistēma kļūs saprotama un loģiska. Šobrīd tā nav, taču mums ir priekšrocība, jo spēlējam Vienotajā līgā, kas mums nodrošina augsta līmeņa ārzemju spēļu prakses iespējas, tāpēc ļoti par to nepārdzīvojam. Mēs spēlējam ar daudz lielākiem vārdiem par tiem, ar kuriem spēlētu jebkurā no tiem eirokausiem.
Vai eirokausu spēļu trūkumu nemaz neizjūtat?
Noteikti ne. Sportiskajā ziņā mums augstu līmeni nodrošina dalība Vienotajā līgā. Mēs gribētu startēt Eiropas kausos, kas būtu prestiži, taču šobrīd tie šo prestižu nenodrošina. Par finansiālo pusi nemaz nerunāju - tā ir izdevumu pozīcija. Tas ir pilnīgi nesaprotami un neloģiski, jo visu nosedz klubs. Nav ne attīstības iespējas, ne skaidrības par nākotni.
Vai Eiropas kausi tomēr nav lielāks skatītāju magnēts par Vienoto līgu?
Tā nav. Protams, laikos, kad spēlējām ar Valencia un Bilbao par dalību izslēgšanas spēlēs, skatītāju bija daudz, bet sezonas sākumā jau tā nebija. Vienotās līgas spēles pret Žalgiri un CSKA bijušas krietni vilinošākas.
Žalgiris gan Vienotajā līgā vairs nespēlē, un arī pret CSKA decembrī skatītāju bija pamaz...
Šogad vispār mums ir ļoti maz skatītāju, bet neticu, ka pret jebkuru no komandām, pret kurām BK Ventspils spēlēja Eiropas kausa pirmajā kārtā, skatītāju būtu vairāk.
Latvijas Basketbola savienība spērusi konkrētākus soļus tuvāk jaunas, ietilpības ziņā basketbolam piemērotākas halles celtniecībai Rīgā, kas būtu ļoti noderīga arī VEF Rīga komandai. Vai klubs kaut kādā mērā ir gatavs iesaistīties šīs idejas attīstīšanā?
Protams, tādas Rīgas basketbola mājas izveidē mēs būtu dabiskie partneri Latvijas Basketbola savienībai, taču, ņemot vērā ekonomiskās situācijas būtisko pasliktināšanos, tas varētu būt tālākas nākotnes jautājums. Arī tālākā nākotnē ir jāskatās. Tāds piecu gadu termiņš jau paiet samērā ātri. Piekrītu, ka vajadzība pēc vēl vienas, triju līdz piecu tūkstošu ietilpīgas, basketbola zāles Rīgā ir ļoti augsta. Tā noderētu gan valstsvienībām, gan jaunatnes izlasēm, gan klubiem. Tā ir augsta prioritāte, kurā gan pašlaik ekonomiskā situācija vienkārši mums neļauj uzreiz iesaistīties. Ticu, ka es vēl būšu basketbolā, kad tā zāle būs uzcelta.
Tomēr tik skaisti, lai kluba desmit gadu jubileju atzīmētu jaunās mājās, laikam jau nebūs?
Diemžēl nē. Kaut vai tā vienkāršā apstākļa dēļ, ka jubileja būs pēc gada. Tās atzīmēšanai padomāsim par kādiem citiem pārsteigumiem.
Cerams, patīkamiem!
(Smejas.) Jā, es arī ceru, ka patīkamiem.