Tāpēc es izvairos no striktām tradīcijām, vienīgi atstājot tās, bez kurām zustu svētku jēga vispār - jo kas gan par Lieldienām bez olu krāsošanas un Ziemassvētki bez eglītes... It sevišķi, ja pasākumā piedalās kāds bērns. Taču šis temats ir bijis Valentīndienas iedvesmots.
Patiesībā par vissvarīgāko jūtu izraisīto svētku sajūtu - un nav svarīgi, kā to sauc, un vēl mazāk svarīgi, kad šis garīgais piepildījums atnāk, bet, kad atnāk, tad paliek uz visu mūžu, - var runāt ne tikai kādā noteiktā dienā.
Jo mīlestība pret savu tuvāko un vistuvāko nekad nebeigsies, kamēr vien Pasaule pastāvēs.
Cita lieta, ka daudziem, kurus laikam šaubas māc, ir nepieciešams savas jūtas eksponēt un ne vien personīgajā, pat intīmajā gaisotnē, bet publiski.
Protams, tas savukārt izraisa aizdomas par surogāta klātbūtni, kas bieži vien pierādās, kad pārītis, kas publiski mīlinājies, nonāk līdz naidīgas šķiršanās patiesībai.
Skaidrs, katrs var darīt, kā vēlas - var veicināt tirgotāju un ražotāju biznesu, piepildot plauktus ar apliecinošiem krāmiem.
Bet tikpat skaidrs, ka nekādi citi apliecinājumi papildus dabiskajam «pa īstam» nav vajadzīgi. Nu vienīgi kā joks un iemesls jautri pavadīt laiku kopā ar sev līdzīgiem, iegūstot pēcrunāšanas (tā es saucu banālo aprunāšanu) iespēju.
Gan jau katrs ir dzirdējis sev adresētu apgalvojumu par mīlēšanu un ļoti daudziem ir nācies vilties, bet tikpat ir tādu, kas nekad to nesaka, bet mīl no sirds un uz visiem laikiem.