Ir visai neglīti strīdēties, kas Latvijai vairāk vajadzīgs - skolotāji, garderobisti, rakstnieki, uzņēmēji, ārsti... Bet der atcerēties, ka vispirms mūsu platuma grādos dzima kultūra un tikai pēc tam prezidenti, ministri, deputāti... Mūsdienu Latvijas valstiskās idejas pirmsākumi meklējami tā saucamo jaunlatviešu intelektuālajā domā. Tā bija XIX gadsimta otrā puse. Vēsture pierādīja, ka viņu, sākotnēji izsmieto, centieni pēc savas kultūras bija sabiedrības evolūcijas progresīvajā plānā. Toreiz jaunlatvieši bija aktīvi ne tikai kultūras, bet arī saimnieciskajās sfērās, tolaik jaunlatvietis gribēja - un to skaļi sludināja - būt turīgs latvietis, nevis turīgs vācs vai krievs, un vienīgā iespēja, kā atšķirties, bija kultūra.
Šajā jomā nekas daudz nav mainījies. Šodien mums ir sava valsts, bet sabiedriski politiskā situācija ir līdzīga, mēs joprojām esam skaitliski maza tauta un mums joprojām ir visas mazai tautai piemītošas pazīmes un problēmas. Ir situācijas, kad ar varu neko nevar panākt. Arī ar labi organizētu varu ne. Ja nācijai būs lemts izmirt, tā izmirs. Un tas nav fatālisms, bet dabiska lietu kārtība. Vienīgi - nezaudēsim pašcieņu. Ja kāds zināms vai nezināms spēks vai Aklā Māsa vēsture grib mūs asimilēt kādā lielākā nācijā vai politiskā formācijā - nezaudēsim pašcieņu.
Ja neesam vairs spējīgi «atražot» sevi fiziski - arī tad nezaudēsim pašcieņu. Neatdosim savu kultūru, savu vienīgo atšķirību raibajā Eiropā, savu nacionālo identitāti «par brīvu». Pacīnīsimies par savu valodu, kuras augstāko formu uztur literatūra, tik daudz lepnuma mūsos vēl vajadzētu būt.
Kaut gan Nacionālās rakstniecības fonda dibināšana Valsts prezidenta aizbildniecībā ir privāta iniciatīva, esmu pārliecināts, ka tas nav tikai labas gribas žests, bet valstisks solis un apzināta politiskā griba. Es redzu, ka šo gribu mēs varam īstenot dzīvē.
* Uzruna Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda dibināšanā 13. septembrī Melngalvju namā