No ES gribam visu. Pēc iespējas vairāk. Bet vai varēs?

Kohēzijas princips paredz mazināt atšķirības starp dažādiem ES reģioniem, finansējums tiek piešķirts simtiem tūkstošu projektu, kas tiek finansēti no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Kohēzijas fonda (KF). ERAF nauda paredzēta biznesa veicināšanai, zinātnes, pētniecības un tehnoloģiju stimulēšanai, kā arī transporta, telekomunikāciju un enerģētikas tīklu infrastruktūras attīstībai. ESF veicina nodarbinātību, savukārt KF nauda paredzēta liela mēroga projektiem, to skaitā valsts nozīmes ceļu, lidostu, dzelzceļa un citu transporta koridoru attīstībai, kā arī videi draudzīgas enerģētikas attīstībai.
Esošajā finanšu periodā Latvijas kopējā kohēzijas politikas «aploksne» ir 4,5 miljardu eiro apmērā. Ja netiek pārskatīts EK piedāvājums visām valstīm piemērot vienādus griestus 2,5% apmērā no nacionālā IKP, neņemot vērā katras valsts unikālo situāciju, Latvijai šī instrumenta piemērošana nozīmētu būtisku kohēzijas finansējuma samazinājumu.

Lauksaimniecības tiešie maksājumi zemniekiem veidojušies vēsturiski - īpašs atbalsts ražojošajiem zemniekiem tika sniegts uzreiz pēc Otrā pasaules kara, lai nodrošinātu pārtikas pietiekamību Eiropas valstīs. Sākotnēji maksājumi


bija piesaistīti saražotajai produkcijai, bet deviņdesmitajos gados ES vienojās, ka procedūra tiek vienkāršota un zemnieki saņem platību maksājumus, kas aprēķināti pēc vēsturiskajiem rādītājiem, ņemot vērā iepriekšējo


izslaukumu, graudu ražu un citus faktorus. Iespējams saņemt arī papildu maksājumus pēc dažādiem kritērijiem, piemēram, ja nodarbojas ar bioloģisko saimniecību u. c. Latvijas zemniekiem tiešmaksājumi ir zemākie Eiropā, jo periodā no 1997. līdz 1999. gadam, kas tika izvēlēts par references posmu, lauksaimniecība bija piedzīvojusi būtisku kritumu. Būtiskākais arguments, kāpēc Latvijai jāpanāk vismaz 80% no ES vidējiem tiešmaksājumiem, ir kopējais tirgus, kas ar šādu nevienlīdzību tiek kropļots mūsu zemniekiem par sliktu.