Pozitīvais nacionālisms
1. Jo īpaši tika izgaršoti Nacionālās apvienības (NA) rezultāti - salīdzinot ar Vienotības sasniegumiem. Tas arī saprotami, ņemot vērā, ka premjera partijas saraksta līderi priekšvēlēšanu debatēs braši bradāja pa it kā «nacionāļiem» tradicionālo tēmu lauciņu, tomēr rezultāta tam, šķiet, nebija. Vairums skaidrojumu saistīti ar sarakstu līderu personībām - abu dāmu mīmika, runas veids utt. Šiem faktoriem droši vien bija nozīme, tomēr, iespējams, Broka konceptuāli pareizāk uzķēra, kas latviešu vēlētājam ir «nacionālā lieta». Šo priekšstatu kopumu varētu raksturot tā - «mēs esam latvieši, patrioti, bet mums par to nav visu laiku jāatgādina vai pie šīm vērtībām jāapelē». Brokai nebija nekādas vajadzības uzrunāt latviešu vēlētāju nacionālajos jautājumos radikālāko spārnu - to spilgti veica viņas partijas biedri Saeimā (16. marts, 15. maijs utt.). Tomēr tas arī vienlaikus rada jautājumu, cik lielā mērā Brokas «pozitīvais nacionālisms» liecina par saturiskām izmaiņām pašā Nacionālajā apvienībā, cik lielā mērā «nacionāļi» kopumā virzās prom no ierastās mobilizācijas, «Latvieti, nepadodies!» taktikas. Ticamāk, ka Broka ir tikai ļoti veiksmīga kā kandidatūras izvēle, bet kundzes izpausmes raksturo viņu, bet ne apvienību. Tomēr tieši tāpēc, ka Broka tik veiksmīgi startēja, arī NA būtu jāpārdomā sava retorika - ja NA vēlas palielināt savu atbalstītāju skaitu un ieņemt «vecākā brāļa» vietu t.s. latviešu partiju spārnā. Ja cilvēks pats ir pārliecināts par savām vērtībām, viņam nav nepieciešama konfrontācija šo vērtību apliecināšanai, šo vērtību nepārtraukta daudzināšana. Senais sadzīviskais stāsts: ja latvieši paši ikdienas komunikācijā ar cittautiešiem mazāk pārslēgtos uz krievu valodu, tad laika gaitā mazinātos nepieciešamība stiprināt latviešu valodas pozīcijas ar administratīviem līdzekļiem...
Par ko dzeram?
2. Rūgtumu par pašvako rezultātu pašvaldību vēlēšanās premjera komandai aizvadītajā nedēļā mazināja ilgi gaidītais Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas oficiāli paustais atbalsts eiro ieviešanai Latvijā nākamgad.
Tas arī neapšaubāmi ir atzīmējams, labs notikums - kaut tāpēc, ka dalība eirozonā ierobežos dažādu populistu iespējas, nonākot pie varas, atvainojiet, sačakarēt valsts finanses. Tā kā Latvija nav nedz Francija, nedz Vācija, mums Māstrihtas kritērijus nāksies ievērot, naudas drukājamā mašīnīte vairs nebūs pašmāju gudrinieku rīcībā, attiecīgi uzkraut nākamajām paaudzēm milzu parādsaistības, audzējot budžeta deficītu (savulaik daža partija kaut ko vervelēja par to, ka tas pieļaujams pat 5-8% apmērā), arī nevarēs.
Tomēr valdošajai koalīcijai jārēķinās, ka pievienošanās eirozonai - lai cik tā svarīga - īsti nebūs tēma sevis paslavēšanai nākamgad paredzētajās Saeimas vēlēšanās. Un ne jau tāpēc, ka valūtu nomaiņas procesā neizbēgami ir pārpratumi, neērtības, - ne mēs pirmie to darīsim, nevajag dramatizēt. Svarīgāk būs tas, ka būtiski labāk vairumam no mums nekļūs, attiecīgi pilsonis - pēc tam, kad viņam intensīvi stāstīts, cik brīnišķa lieta ir eiro ieviešana, - varēs nākamajā vasarā neizpratnē jautāt: «Un?»
Vēl vairāk - ņemot vērā sabiedrības lielas daļas neuzticību eiro zonai un daļēji arī Eiropas Savienībai, kaut kādu lokālu nebūšanu cēloņus ļaudis meklēs pārejā uz eiro. Un kurš mūs «tajā eiro» ievilka? Atbilde skaidra...
Panikas nav, skaidrības par tālāko - arī.
Turklāt jāņem vērā, ka ir pāragri teikt, ka eiro zona - mūsu eksportētāju noieta tirgus - krīzi ir pārvarējusi. Jāpiekrīt, ka vairs nav pamata savulaik gandrīz histēriskajām prognozēm par zonas sabrukumu, tomēr aizvadītā nedēļa vēstīja, ka situācija joprojām nestabila. Piemēram, pagājušajā nedēļā kļuva skaidrs, ka Somija ir pievienojusies draudzīgajam eiro zonas valstu pulciņam (ārpus tā vairs tikai Vācija, Beļģija un Austrija), kuru ekonomika nonākusi recesijā (IKP kritums vismaz divus gada ceturkšņus pēc kārtas). Spānijas gaviles par to, ka valstij izdevies maijā mazināt par gandrīz 2% bezdarbu, kļuva klusākas, kad noskaidrojās, ka runa lielākoties ir par terminētām, nevis pastāvīgām jaunām darba vietām. Savukārt aizdevēju misija atgriezās no Grieķijas, pikti bubinot, ka grieķi pārāk ātri sākuši atslābt - neesot jūtams solītais nodokļu iekasēšanas uzlabojums, toties Atēnās sākuši sapņot par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu dažiem pakalpojumiem.
Citiem vārdiem sakot, skaļi virsraksti par to, ka kaut kas jūk un brūk, nav gaidāmi, tomēr kā noieta tirgus un investīciju avots eiro zona nav atdzīvojusies.
Izspļaut burbuli
3. Lai cik valdība censtos distancēties no priekšvēlēšanu trakuma, tradicionāli arī izpildvara šo periodu pārlaiž noskaņojumā «sagaidīsim rezultātus, situācija būs skaidrāka, tad lemsim». Un tikpat tradicionāli varai jāsecina, ka atliktie jautājumi nez kādēļ nav izzuduši. Iracionāla taktika. Nu, apstiprinājās prognozes par Reformu partijas (RP) slikto rezultātu vēlēšanās. Un tālāk? Vai tas kaut kā ir mazinājis nepieciešamību risināt obligātās iepirkuma konstantes ietekmi uz elektroenerģijas cenām? Var jau, protams, izgaršot versijas par to, kādus tieši ministru krēslus RP nu nāksies zaudēt, bet vai tas, ka Pavļutu ekonomikas ministra postenim savulaik deleģēja RP, nozīmē, ka Ekonomikas ministrijas piedāvājums elektroenerģijas ražošanas atbalsta reformai tādēļ ir kļuvis sliktāks? Pārliecība, ka Sprūdžam steidzīgi jāraksta atvadu runa savas ministrijas kolektīvam, neatceļ nepieciešamību steidzīgi izvēlēties kādu no risinājumiem pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeļa pārveidei (lai tas notiktu sazobē ar nākamā gada budžeta izstrādi). Līdzīgi ar jau sen pieteikto reformu valsts aktīvu pārvaldē - ja tā tiks vēl nomuļļāta, ir skaidrs, ka tuvākā gada laikā tā nenotiks, jo arī ir saistīta ar nākamā gada budžetu. Šādu piemēru uzskaitījumu var turpināt, diemžēl valdības darbs aizvadītajā nedēļā neliecināja, ka koalīcija ir izgulējusi pēcvēlēšanu paģiras.
Var saprast premjeru, kurš distancējas no koalīcijas partneru - NA un RP - savstarpējām laipnībām, norādot, ka pretenzijas starp šīm partijām tās pašas lai arī risina. Tomēr NA un RP rīvēšanās var ieilgt, vienlaikus kavējot svarīgu lēmumu pieņemšanu valdībā, par kuras darbu Dombrovskis ir atbildīgs neatkarīgi no sava rakstura un viedokļa par šo rīvēšanos. Nevar cerēt, ka Saeima un daļa aktīvistu aizdosies vasaras brīvdienās un līdz rudenim problēmas koalīcijas partneru attiecībās kaut kā uzsūksies. Pareizāk būtu izspļaut burbuli, veikt pārmaiņas personālsastāvā (ja nu bez tām nevar iztikt) un tad parakstīt kopīgu tuvākā gada laikā veicamo darbu un sasniedzamo mērķu sarakstu.