Visas spēles garumā, lai arī nedaudz, Latvijas jaunie hokejisti arī bija pārāki. To pēc mača atzina arī bijušais valstsvienības uzbrucējs Aleksandrs Beļavskis, kurš pagājušajā sezonā trenēja Baltkrievijas jaunatnes komandu Dinamo-Šiņņik un Nicā ieradies, lai novērtētu, kuri spēlētāji viņam var būt noderīgi: «Latvijai vispirms jau bija disciplinētāka komanda. Arī pēc spēles organizācijas ziņā Latvija pārspēja baltkrievus.»
Līdzīgi kā pirmajā spēlē ar Kazahstānu (5:2), ar aktīvu spēli Latvijas jaunie hokejisti piespieda pretiniekus pārkāpt noteikumus. Diemžēl jau otro spēli pēc kārtas īsti neveicās ar skaitliskā vairākuma realizāciju. No astoņām iespējām tikai viena tika realizēta, kad aizsargs Gvido Jansons vārtu priekšā bija izmanīgāks par baltkrieviem. Otrajā periodā spēle jau ritēja kā šūpolēs, jo bija brīži, kad uzspieda arī baltkrievi. Vienā epizodē vārtsargs Matīss Edmunds Kivlenieks akrobātiskā lēcienā pamanījās izlikt cimdu pareizajā augstumā, lai ripu notvertu. «Šī bija vārtsarga spēle,» pēc mača atzina Latvijas U-18 izlases galvenais treneris Ēriks Miļuns. «Šodien mums neprasīja, lai nosaucam labāko spēlētāju. Ja vaicātu, mēs nosauktu Matīsu. Arī pirmajā mačā bija daudz metienu, taču šoreiz viņš komandu patiešām pavilka.»
Otrs vilcējs svarīgākajā brīdī bija pirmā mača divu vārtu autors Roberts Locāns. Spēlējot skaitliskajā mazākumā, Locāns izlauzās vienatnē pret vārtsargu Aleksandru Osipkovu un no aizmugures tika neatļauti kavēts. Ar precīzu metienu vārtu stūrī Locāns panāca izšķirošo 3:2 pārsvaru. «Tāpat gribu uzsvērt, ka šī bija arī komandas uzvara,» rezumēja Miļuns. «Malā nevienu nenosēdinājām, un tas ir rādītājs, ka visi savu darbu padarīja. Uzskatu, ka bijām par baltkrieviem labāki visos rādītājos - gan pēc spēles disciplīnas, gan arī kondīcijas, turklāt mūsu komanda nebūt nenospēlēja savu labāko spēli.»