Nepatīkamo negribam dzirdēt
1. Liela daļa sabiedrības ir svēti pārliecināta - ja valsts aktīvāk cīnītos pret ēnu ekonomiku, tad varētu palielināt budžeta izdevumus (vai mazāk ko griezt), jo pelēkajā sektorā grozoties miljoni. Kad Valsts prezidents atļaujas apšaubīt oficiālo statistiku par ļaužu ieņēmumiem, tas izraisa sašutuma vētru un Bērziņa demisijas pieprasīšanu. Respektīvi, ēnu ekonomika ir kontrabanda un kukuļi, kas tāds, ko nodara elite plus sliktie krimināļi, tikai ne mēs visi kopā.
Liela daļa sabiedrības labprāt piekrīt, ka ir bezjēdzīgi gaidīt, ka ierēdniecība pati sevi reformēs. Savukārt, ja runa ir par nekvalitatīvām augstākās izglītības programmām, tad domas mainās - dullais ministrs atļaujas par daudz, augstskolām taču pašām labāk redzams, ko un kā uzlabot. Nodeldēta patiesība, ka trūkst eksakto, inženierzinātņu studentu, savukārt par daudz visādu politologu, žurnālistu un citu plānā galdiņa urbēju. Tomēr, kad Ķīlis paziņo, ka šajā humanitāro lauciņā ir daudz vāju programmu, kurām valsts finansējumu nevajadzētu dot, atkal slikti...
Kā var novērot, arvien plašāks ir to loks, kuri, izrādās, ir stāvējuši pie atjaunotās Latvijas pirmsākumiem, nekad nav zaudējuši ticību tai utt. Lai mēs būtu līdzdarbojušies? Nē, to režīmu veidoja okupanti un migranti. Kad nu labklājības ministre norāda, ka pensionāri diemžēl nesaņem pienācīgu nodrošinājumu, jo iegadījušies laikmetu griežos - viņu darba dzīves noslēgums sakritis ar veselas sistēmas, it kā nīstās okupācijas sabrukumu -, izrādās, ka tā ir zaimošana, jo tas okupācijas posms kaut kā tomēr «skaitās»...
Nepareizs signāls
2. Var jau teikt, ka komercbanku struktūras Latvijas pensiju 2. līmeņa iemaksas apsaimnieko švaki - ienesība nākotnes pensionāram zema, toties apkalpošanas izmaksas dārgie finansisti tur gana lielas. Tomēr šiem apsvērumiem nevajadzētu būt iemeslam neatgriezt 2. pensiju līmenim paredzēto daļu no strādājošo sociālajām iemaksām kaut cik jēdzīgā līmenī. Galu galā Labklājības ministrija ir izstrādājusi jēdzīgus ierosinājumus šī līmeņa apsaimniekošanas sakārtošanai, tātad ir cerība, ka pārredzamā nākotnē nozare kļūst pievilcīgāka.
Un tomēr Saeimas atbildīgā komisija pagājušajā nedēļā nolēma iemaksu līmeni saglabāt 2% apmērā, pretēji iepriekš izskanējušam, ka tas tiks palielināts, lai pakāpeniski sasniegtu 6% slieksni. Kādi secinājumi rodas strādājošajam? Pirmkārt, viņam liek manīt, ka viņa paša iespējas caur pensiju sistēmu parūpēties par vecumdienām tiek ierobežotas - to darīšot valsts. Otrkārt, ir informatīvais fons, kas liek apšaubīt, ka valsts to spēs izdarīt cilvēku nepazemojošā līmenī. Tātad: pareizāk ir ar sociālo iemaksu veikšanu, saudzīgi izsakoties, nesteigties... Plus - pensiju otrais līmenis ir t. s. garā nauda, kuru varētu investēt Latvijas ekonomikā (jau izskanējušās idejas par ieguldījumiem Latvijas mežos un zemē - lai gan diezgan pajēlas, tomēr atbilst sabiedrības noskaņām). Lai šādas investīcijas būtu jēdzīgas no atpelnīšanās un investīciju saņēmēju viedokļa, 2. līmenis būtu jāattīsta. Nekā nebija.
Ja saki «a», saki arī «b»...
3. Ja ņem vērā, ka vispārināti aicinājumi uzlabot darba kvalitāti kaitina, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes paustais uzstādījums sabiedriskajiem medijiem pirmajā brīdī priecē ar konkrētību: ziņu un informatīvi analītisko raidījumu apjoms Latvijas Televīzijā ir jādubulto. It kā pareizi - nav noslēpums, ka t. s. analītiskā žurnālistika ir dārgs prieks, tādēļ nevar paļauties, ka ar to nodarbosies privātās telekompānijas (un radio). Tomēr rodas jautājumi, un ne tikai klasiskā reakcija: kur papildu budžeta finansējums? Proti, lai cik dīvaini tas skan, ko mēs saprotam ar «analītisko žurnālistiku» un «dažādu, objektīvu informācijas klāstu»? Vairāk atmaskojumu, kritikas? Vai varbūt skaidrojumus par ekonomiku un finansēm? Eiropas Savienību? Latvijas vēsturi un kultūru (vai arī šī ir izklaide)? Lielāku publikas (sabiedrības) iesaisti un līdzdalību?
Ar pašreizējo raidījumu klāstu (starp citu, pretēji pelnu kaisīšanai uz galvas - gluži labo) LTV demonstrē savu izpratni par informēšanu un analīzi. Ja tā liekas papildināma, tad vēlams arī norādīt, kādos virzienos.
Ar šarmu nepietiks
4. Ņemot vērā, ka nacionāļu kungu skarbās sejas ir mazliet apnikušas un sakāmais viegli prognozējams, Nacionālās apvienības (NA) lēmums kā kandidātu Rīgas mēra amatam virzīt Brokas kundzi priecē. Pretendentes pirmie izteikumi ir patīkami inteliģenti (piemēram, jautājumā par 9. maija atzīmēšanu), un - lai cik dīvaini tas skan - pat pārāk.
Rodas iespaids, ka Rīgas pašreizējā vadība ir nosuģestējusi pat savus oponentus ar stāstiem par sasniegto pilsētas sociālajā un izglītības saimniecībā - pretinieki labprāt piekrīt, ka izdarīts esot daudz, labais tikai jāattīsta utt. Tajā pašā laikā RD Attīstības departamenta aizvadītajā nedēļā publiskotais pārskats par to, kā pilsētai 2011. gadā veicies ar izvirzīto mērķu sasniegšanu, atklāj, ka, piemēram, 45% rīdzinieku ir neapmierināti ar bērnudārzu pieejamību, 39% ir nemierā ar to, kā notiek sociālo problēmu risināšana utt. Citiem vārdiem sakot, nav tā, ka Ušakova un Amerika tandēmu var uzvarēt, tikai ekspluatējot korupcijas aizdomu vai «latvisku Rīgu!» kārti. Piemēram, pārskats atklāj, ka Rīga zināmā mērā atkārto Latvijas pieredzi - pakalpojumu pieejamība, dzīves kvalitāte jūtami atšķiras starp apkaimēm (valstī - novadiem), tātad jau tas vien ir virziens, kurā konstruktīvi kritizēt un piedāvāt.