Latvijas valdība saņēmusi kritiskas piezīmes par pretrunīgajiem vēstījumiem uzņemamo bēgļu kontekstā - par pašu uzņemšanas vai neuzņemšanas faktu, cilvēku skaitu utt. Bēgļu gadījumā zināms attaisnojums varētu būt tas, ka viedokļi mainījušies un kaut kāda «peldēšana» bijusi arī citās valstīs. Tomēr valsts budžeta gadījumā, kur mūsu iespējas pašiem ietekmēt procesu ir lielākas, šādam juceklim it kā nevajadzētu būt. Kas to deva.
Vēl nesen valdības vadītāja lūdza, runājot par nākamā gada budžetu, nelietot jēdzienu «konsolidācija». Jo, redz, ļaudis ar šo jēdzienu saprotot izdevumu samazināšanu, bet patiesībā runa esot par to, ka nevarēsim atļauties tik lielu izdevumu palielināšanu, kādu vēlamies un/vai agrāk bijām plānojuši. Skaidrs.
13. augustā pēc kopīgas aprunāšanās ar Valsts prezidentu un Latvijas Bankas vadītāju finanšu ministrs žurnālistu brālībai paziņo, ka piedāvājums ministrijām esot par vienu, trim vai pieciem procentiem samazināt bāzes izdevumus. Tā joprojām nav «konsolidācija»? Laikam jau ir, jo paralēli tiek pausts, ka četrām ministrijām (cik saprotams, Aizsardzības, Iekšlietu, Veselības un Izglītības) bāzes izdevumus samazināt (!) nevajadzēšot. Tātad par budžetu sakāmais samērā īsā laika periodā būtiski saturiski mainījies.
Sajukumu palielina Rimšēvičs, pavēstot, ka «naudas, ko dalīt, nav». Vai jāsaprot, ka arī četrām, tā teikt, laimīgajām ministrijām jāpriecājas jau par to, ka tām neņem nost, bet uz papildu finansējumu tās var necerēt? Vai citādi? Piemēram, citu ministriju ietaupījumi tiks novirzīti, lai kaut ko papildus finansētu šim «četriniekam»? Vai vēl cits variants - arī tās ministrijas, kas samazinās savus «bāzes izdevumus», šādi ietaupīto naudu varēs novirzīt citiem saviem mērķiem, kuru finansēšanai budžetā papildu naudas nebūtu? Ministrijas tiek aicinātas nākamgad atteikties no jaunu mēbeļu, datoru, auto utt. iegādes. Izklausās pat jēdzīgi, tomēr tad rodas jautājums, kāpēc «četrinieks» šādus tēriņus drīkstēs atļauties. Jo it kā likās, ka visa šī taupīšana domāta, lai varētu atļauties jaunu bruņojumu, pielikumu pedagogu algām utt. - bet ne jau jaunus auto.
Uz šāda fona nav jābrīnās, ka sociālie partneri paši lūdz budžeta projektam veltīto Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdi, kam vajadzēja notikt vakar, atlikt līdz mēneša beigām - viņiem arī, šķiet, apjukums.
Var saprast, ka augusta vidū valdība nevar nosaukt precīzus skaitļus, tomēr vajadzētu izvairīties no galvas jaukšanas, jo galu galā tā tiks vērsta pret pašu Ministru kabinetu, kuram pārmetīs cerību pievilšanu, neprognozējamību un citus nodarījumus.