Sportā četru gadu mēraukla ir olimpiskajam ciklam. Katru gadu notiek pasaules un Eiropas čempionāti, ir vēl lielāka un mazāka mēroga sacensības, taču pāri visam stāv olimpiāde, kurā, sasniedzot labu rezultātu, uz ilgāku laiku var nokļūt slavas saulītē, kur morālo gandarījumu papildinās stabils finansiālais nodrošinājums. Latvijas gadījumā tā ir valsts noteiktā prēmija un Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) nodrošinājums. It kā viss loģiski, jo jābūt taču nopietnākam atskaites punktam.
Jāņa Miņina pārciestā apendicīta operācija, kas būtībā pārvilka svītru viņa un vēl triju cilvēku olimpiskajām cerībām, vismaz man vēlreiz lika aizdomāties, cik daudz uz kārts ir likts vienās sacensībās. Būtībā četrus gadus var startēt pasaules visaugstākajā līmenī, bet, ja nelaime piezogas vienu sacensību priekšvakarā, visa iepriekšējā panākumu palete strauji zaudē vērtību.
Ir arī otrs piemērs. Ar konkrētiem uzvārdiem. Arī Latvijas kontekstā.
Kamaniņu braucēji brāļi Andris un Juri Šici pēdējos četros gados pasaules līmeņa sacensībās uz goda pjedestāla kāpuši tikai epizodiski. Komandu mačus nerēķināsim, jo tā nav olimpiskā disciplīna. Ja nebūtu ceturtās vietas pirms mēneša notikušajā Eiropas čempionātā Siguldā, Šiciem augstākā vieta šosezon būtu sestā. Iepriekšējo sezonu galvenajos startos brāļi palikuši tālu aiz goda pjedestāla.
Pasaules 2007.gada čempionātā Īglsā 10., 2008.gadā Oberhofā - 18. un 2009.gadā Leikplesidā - 19.vieta. Ar augšminēto statistiku nekādā ziņā negribu apšaubīt Šicu olimpiskās sudraba medaļas. Tās izcīnītas godīgā cīņā un spēcīgā konkurencē. Puikas malači, ka prata saņemties pašā atbildīgākajā četrgades startā.
Arī Miņina ekipāžas pēdējo nedēļu pārdzīvojumu labākai izprašanai lieti noderēs viņu pēdējās četrgades sasniegumu uzskaitījums. Pasaules kausa (PK) izcīņas sacensībās Miņina četrinieks 13 reižu izcīnījis vietu uz goda pjedestāla, tajā skaitā bijušas trīs uzvaras. Pēdējos divus gadus iegūta otrā vieta PK kopvērtējumā, pērn izcīnītas pasaules čempionāta bronzas medaļas. Olimpiskajā Vistleras trasē pagājušajā sezonā Miņina četrinieks uzvarēja, sasniedzot pasaules ātruma rekordu.
Klātienē izbaudot trešās ziemas olimpiskās spēles pēc kārtas, nevaru nepiekrist viedoklim, ka olimpiāde ir īpašas sacensības, kuras nav salīdzināmas ar Pasaules kausa izcīņu vai pasaules čempionātu. Tomēr kā līdzjutējs es esmu par to, lai izdzīvotu mūsējo cīņu par vietām uz goda pjedestāla visas sezonas garumā. Es tomēr negribu četrus gadus ziemas mēnešos sēsties pie televizora, jau iepriekš paredzēdams, ka atkal būs otrais desmitnieks.
Manuprāt, nav tomēr īsti taisnīgi pēc vienām sacensībām turpmākos gadus vieniem uz maizes atvēlēt biezāku sviesta kārtu, bet tiem, kuriem bijusi stabilitāte pēdējo gadu garumā, likt turpināt darboties izdzīvošanas režīmā. Vai nepiekritīsiet?