Mēs visi esam atnākuši no dažādām sfērām, un nav iepriekšējas pieredzes, kā ir tad, kad strādā viens, bet darbs ir produktīvs. Milzīga nozīme ir tam, ka - no Operas likuma viedokļa - valdei nav stingri sadalīts, kas kuram jādara, kā tas ir Latvijas Radio vai Latvijas Televīzijā. Mēs šo sadalījumu esam veikuši iekšēji. Inese Eglīte vairāk darbojas ar finanšu un organizatoriskajiem jautājumiem, Daina Markova - ar bērnu izglītības projektiem un digitalizācijas jomu. Man simtprocentīgi atliek laiks operas mākslinieciskajai vadībai, repertuāra plānošanai, mākslinieciskajiem jautājumiem. Visus jautājumus esam atrisinājuši mierīgi, mums nav neviena redzama konflikta.
Vai varam teikt, ka opera šobrīd var stabili izdzīvot ar to dotāciju un sponsoru naudu, kas ir? Vai opera šobrīd var norēķināties par pakalpojumiem, vai visi vecie parādi ir nomaksāti un jauni nav iekrāti?
Visi vecie parādi sen ir nomaksāti, jaunu nav, gluži otrādi, mēs investējam līdzekļus. Es negribu uzskaitīt, cik kas maksā, bet Manonas Lesko iestudējumam iegādāti videoprojektori, pagājušajā gadā iepirkti instrumenti - timpāni, oboja, klarnete -, šobrīd tiek iepirkta flauta. Ir restaurēts iepriekš pilnīgi nolaistais Stainway flīģelis, kuru vairs nav kauns likt uz skatuves.
Kādas ir operas un Kultūras ministrijas attiecības?
Mums ir pietiekami konstruktīvs dialogs. Cilvēku darba samaksas jautājums nebeigsies nekad. Valsts dotācijai ir jānosedz darbinieku algas, apkures, elektroenerģijas un citas tehniskās izmaksas. No tā, ko mēs nopelnām par izrādēm, mums ir jāvar izveidot jaunu repertuāru. Ir jāsaprot nepārprotama lieta - opera ir dārgs un principā nerentabls projekts. Ja valsts uzskata par vajadzīgu saglabāt operu kā kultūras vērtību, jāsaprot, ka tas kaut ko maksā. Tas ir saistīts arī ar mūziķu izglītību - dažās instrumentu grupās trūkst mūziķu, jo cilvēks, sākot studēt akadēmijā, redz, ka viņa atalgojums būs neadekvāts, tāpēc, iespējams, izvēlas citu profesiju. Tuvākos desmit gadus par to ir nopietni jādomā, citādi pēc pieciem sešiem gadiem ieraudzīsim, ka orķestrī spēlē daudz aziātiska izskata cilvēku.
Kā jūsu vadītās valdes laikā ir mainījies darbinieku atalgojums?
To mēs izdarījām no iekšējiem resursiem, nav jau tā, ka visu sagaidām tikai no malas. Es tomēr pasitu sev uz pleca - pagājušajā gadā bija ieplānots atjaunot orķestra algas 2008. gada līmenī, šogad - visam kolektīvam. Tas varbūt nav nekas pārmērīgi iepriecinošs, bet esam izgājuši laukā no krīzes algu perioda, kad bija milzīgi samazinājumi.
Vai operā šobrīd ir labs psiholoģiskais klimats? Kā varat raksturot attiecības ar darbiniekiem un arodbiedrībām?
Ar arodbiedrībām man šobrīd nav neviena konflikta. Mēs esam atrisinājuši baleta mākslinieku veselības apdrošināšanas jautājumu, kā jau iepriekš teicu, kolektīva algas, maksājuši prēmijas atsevišķām darbinieku grupām, kas bija maz atalgotas.
Kāda ir politika viesmākslinieku piesaistē, un cik tas izmaksā?
Dziedātāji joprojām tiek piesaistīti, jo mums ir problēmas daudzās balsu grupās, piemēram, ar tenoriem un mecosoprāniem. Dziedātāji tiks piesaistīti arī tāpēc, lai publikai būtu kāda maiņa, lai nebūtu vienas un tās pašas sejas. Bet, ja mēs piesaistām režisorus, scenogrāfus, kostīmu māksliniekus, daudzos gadījumos ir milzīgs sadārdzinājums. Atšķirība, cik maksā «pirmā desmitnieka» režisors pasaulē un cik mūsu vietējais režisors, - starpība ir desmitkārtīga. Tad jautājums, vai tas uzvedums ir tik daudzreiz labāks?
Nu tad aicināsim trešā desmita režisorus!
Tad starpība būs piecas sešas reizes. Reizēm uzvedums beigās nedod garantiju, ka tas būs ļoti augsts līmenis. Tas, kas ir noticis iepriekšējā periodā, drīzāk ir saucams par darba apmaiņu starp dažādiem teātriem - viens režisors brauc uz ārzemēm, un no turienes kāds par līdzvērtīgu summu iestudē šeit. Ja tas notiktu Latvijas ietvaros, tas būtu kā darījums starp [Nacionālā teātra direktoru Ojāru] Rubeni un [bijušo Dailes teātra direktoru Aivaru] Līni par 2000 latiem, par ko vēl tagad tiek pieminēts. (Par to, ka abu teātru direktori 2009. gadā noslēdza nelikumīgus līgumus par savstarpējām konsultācijām, viņiem piesprieda 100 stundu piespiedu darba katram - A. R.) Šajā un nākamajā sezonā mēs pieaicinām vietējos režisorus, bet tas neizslēdz iespēju turpmākajos gados aicināt arī no citurienes.
Daudzi opernami veido kopražojumus.
Arī tas tiek plānots. Repertuārs tiek plānots apmēram trīs gadus uz priekšu. Ir plāni par kopražojumu ar Vīsbādenes operu un izrādes nomu no Parīzes Šatelē teātra. Tas ir tīri praktiski izdevīgi - veicot aprēķinus, var secināt, ka kopprodukcija iznāk lētāk.
Redzam, ka ar LNO sadarbību turpina arī tie starptautiski pazīstamie Latvijas solisti, kas publiski aizstāvēja iepriekšējā operas direktora Andreja Žagara palikšanu amatā. Pie mums dziedās Maija Kovaļevska, par kuru savulaik tika apgalvots, ka viņai ir ļoti augsts honorārs, ko mūsu opera nevar atļauties. Kādas ir operas attiecības ar mūsu pasaules līmeņa zvaigznēm, un cik bieži varam cerēt viņus redzēt uz mūsu skatuves?
Mūsu operas solisti, kas dzied pasaulē, ir saistīti ar aģentūrām, kas nosaka viņu darba grafiku un atalgojumu. Atkarībā, kāds ir līgums ar aģentūru, var vienoties. Ja nemaldos, Aleksandram Antoņenko līgums paredz, ka aģentūra neietekmē viņa darbību Latvijas teritorijā, tāpēc mēs viņu redzam ne tikai operā, bet arī dažādos koncertos. Vienai dziedātājai, kuru vārdā negribu minēt, aģentūra ietekmē darbību visā pasaulē. Maijas Kovaļevskas honorārs ne tuvu nav lielākais pasaulē. Katru reizi, kad šie dziedātāji parādās šeit, mēs varam teikt paldies, jo viņi dzied par stipri mazāku honorāru nekā citur.
Pēdējā laika skaļākais ar LNO saistītais notikums ir 405 000 eiro izmaksājusī operas Valentīna viesizrāde Berlīnē, kas notiks maijā.
Valentīnas viesizrāde Berlīnē ir mantojums no iepriekšējās operas vadības attiecībām ar Latvijas prezidentūras ES Padomē kultūras programmas vadītājiem. Mēs esam līguma un norunu izpildītāji.
Nav noslēpums, ka šī viesizrāde bija ieplānota jau pirms operas sarakstīšanas un iestudēšanas - neredzot rezultātu. Vai tā ir laba prakse?
Tas jau ir tas absurds, jo šī opera tapa nebūt ne viegli. Maskata kungam pietiekami sarežģīti gāja ar darba rakstīšanu, termiņi tika mainīti vairāk nekā četras reizes, un formālo parakstu uz līguma ar vācu operu nevarēja likt, jo nezināja, vai pirmizrāde notiks, bet vienošanās par zāles īri jau bija notikusi. Man šāds darba stils nepatīk, bet es biju situācijas ķīlnieks.
Cik no šiem 405 000 paliek operai?
Samaksātas dienas naudas, viesnīcas, standarta honorāri. Nekas vairāk. Cilvēki neko īpaši nenopelna. Lielākās izmaksas šajā projektā ir zāles īre - ap 250 000 eiro, kas ir mega summa, - un visa loģistika. Man bija tāda ironiska sajūta, ka atvest uz šejieni 500 vāciešu biznesa klasē būtu lētāk nekā aizvest šo izrādi uz Berlīni.
Kas no tā, kas ir operas un baleta repertuārā, ir eksportprece, un cik izdevīgi teātrim ir braukt viesizrādēs?
Eksportprece ir balets kopumā. Baletam ir vairākas klasiskā repertuāra izrādes, kuras Itālijā, Francijā vai Ķīnā vienmēr pieņem, par tām interesējas. Krievu baleta tradīcija mums ir ļoti spēcīga, to uztur Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, un pēctecība nav nojaukta. Balets viesizrādēs var doties salīdzinājumā vienkārši - vajag konteineru ar drēbēm, toties dekorācija ir minimāla un orķestris tur nebrauc, spēlē vai nu vietējais orķestris, vai lieto fonogrammu. Operai izbraukt - orķestris, koris, mīmisti, solisti, administratīvie un tehniskie darbinieki - ap 200 cilvēkiem -, tas ir milzīgs Titāniks, kas pārvietojas no punkta A uz punktu B. Jautājums, kas par to maksā. No zāles ieņēmumiem to nosegt nevar, un komerciālā formā operas viesizrādes ir praktiski neiespējamas.
Cik no tām idejām, kas jums bija, uzņemoties šo amatu, joprojām šķiet aktuālas? Tradicionāla režija, operešu iestudēšana, komiskās operas latviešu valodā...
Neesmu daudz kļūdījies savā sajūtā, ka cilvēkus interesē novirzīšanās no vācu režijas ekstrēmajām publikas «kairināšanas» formām. Atkailināti ķermeņi uz skatuves nav obligāti nepieciešami, ja jāparāda, piemēram, prostitūtas. Bet galvenais ir kas cits - var, protams, darīt ekstrēmu pārvietošanu laikā, kad Makbets jāspēlē lidostā un Dons Žuans - kazino, bet es esmu «bezlaika» situācijas piekritējs. Es negribu teikt, ka jāspēlē tieši tajā periodā un laikā, kā tas ir domāts, sevišķi baroka operas, kur grieķu antīkie tēli varētu nebūt sevišķi interesanti. Es palieku pie tā, ka mūzika ir prioritāte. Estētiska un gaumīga izrāde ir ļoti svarīga. Dziedātājam ir jādzied, tas ir grūts darbs, kas prasa ļoti konkrētu sava organisma sagatavošanu. Un, ja ir jādzied ar galvu uz leju vai ūdenī, vai neērtā kostīmā, ja ir diskomforts, tas pāriet arī uz skatītāju.
Par operetēm - decembrī būs Sikspārņa iestudējums, kur balles skatā būs maksimāli skaisti tērpi, tas būs pietiekami interesants un jautrs uzvedums. Pasaulē visvairāk iestudēto operu topa desmitniekā ir divas operetes - Sikspārnis un Jautrā atraitne. Par latviešu valodu - es laikam esmu mazliet pārrēķinājies, bet pilnībā šo domu neatmetu. Divu gadu laikā varbūt varētu latviski iestudēt vienu Rosīni operu, kura latviski nekad nav tulkota, un tad būtu jārada jauns teksts, kas ir vokāli līdzīgs oriģinālam.
Vai redzat iespēju, ka Andrejs Žagars varētu iestudēt operā kā režisors?
Viņš, tāpat kā jebkurš cits režisors, ir tajā lokā, kurš varētu šeit kaut ko iestudēt. Viss ir atkarīgs no repertuāra plānošanas.
Kad tika pieņemts lēmums par operas oficiālā nosaukuma maiņu, tika sastādīta tāme - apmēram 13 000 eiro. Tajā ir arī jaunas mājaslapas izstrāde. Vai līdzšinējais logotips ir tik nenomaināms pret jaunu, ka jāveido pilnīgi jauna mājaslapa?
Ir nepareizi koncentrēties uz šo mazo summu. Ir jārunā par pilnīgi citām lietām. Šī māja saucas Latvijas Nacionālā opera, un tā pieder Rīgas domei. Ir svarīgi nodalīt īpašuma situāciju - Rīgas dome domā par mājas fasādi, par pamatiem, kur ūdens tek, par skatuvi. Saturs - trupa, opera un balets, - tā ir valsts kapitālsabiedrība. Līdz šim mēs ar jēdzienu Latvijas Nacionālā opera saprotam māju un trupu vienā gabalā, bet tā tas nav. Valsts nedod ne centa mājai, jo tā pieder domei. Es gribu, lai visiem ir skaidrs, ka līdzekļiem uzturēšanai jānāk no Rīgas domes, kurai to nav, un tur veidojas politisks konflikts. Vienlaicīgi saprotot, ka balets ir nedaudz diskriminētā situācijā un ka Norvēģijā, Nīderlandē, Beļģijā, Slovēnijā un citur Eiropā nosaukums ir Nacionālā opera un balets.
Savulaik bija pat izstrādātas skices operas rekonstrukcijas trešajai kārtai, kas paredz jaunu piebūvi. Cik tālu šis jautājums ir pavirzījies?
Nekur. Es par to esmu runājis visu pēdējo gadu. Tas, ka šī trešā kārta nav uzbūvēta, nozīmē, ka ir neatrisinātas siltumizolācijas problēmas. Es nebeidzu runāt, ka cilvēki daudzos gadījumos redz tikai fasādes pusi. Sākotnējais projekts kopš 1995. gada nav pabeigts, nav projektā paredzētās lampas ieliktas, grīda ir nepareizi uzbūvēta. Šī māja Rīgas centrā ir puspabeigtā stāvoklī. Piebūve nozīmē, ka varētu vienlaikus uzbūvēt četras dekorācijas un ātri mainīt izrādes, un Rīgas vidū nebūtu jāatrodas tai noliktavai, kas tagad ir. Rīgas dome ir nākusi pretī ar projektu, ka to var pārsegt ar jumtu, bet tā būs tikai pagaidu būve.
Kādu nākotnē saskatāt operas repertuāru?
Operas repertuārs ir uzkrāts gadiem. Ja mēs spēlējam Pučīni Madame Butterfly, kam ir 1925. gada dekorācija, tas Eiropas kontekstā ir retums, operas izpratnē - ūnikums. Bet ir lietas, kas būs no jauna. Būs Pučīni festivāls, tajā rādīsim pirmo Pučīni operu Vīlas un pēdējo pabeigto - Džanni Skiki, jo Turandota jau palika nepabeigta. Rudenī atjaunosim Jāņa Lūsēna Putnu operu, būs jau pieminētais Sikspārnis. Sezonā vairāk par četrām operām mēs nevaram iestudēt. Iespējams, trešo reizi desmit gados taps jauns Jevgeņija Oņegina iestudējums, vēlāk varētu būt Riharda Vāgnera Tanheizers. Vēlāk būs arī Šarla Guno Fausts. Kad repertuārā būs Ērika Ešenvalda Iemūrētie, atkarīgs no tā, kā viņam veiksies. Puse no kopējā skaita ir baleta iestudējumi, un tā repertuāra veidošana lielākoties ir atkarīga no [baleta mākslinieciskā vadītāja] Aivara Leimaņa. Drīz iznāks Aleksandra Glazunova Raimonda, un līdz ar to visi lielie klasiskie Petipā baleti būs repertuārā. Būs iestudējums Bolero. Nākotnē varētu būt balets pēc Antona Čehova Trīs māsām ar Pētera Čaikovska mūziku.