Aizmiršana ir apbrīnojama atmiņas spēja, kas ir gandrīz tikpat svarīga kā pati atcerēšanās. Ik pa laikam nemaz nav tik slikti šo to aizbīdīt tālākā stūrītī un ļaut tam pamazām pārklāties ar tīkamākām atmiņām. Taču šī garīgā higiēna var izvērsties arī neveselīgos apmēros un kvēli mīlēts var kļūt tas, kas vēl nesen tika pelts.
Kad tālajā 1989. gadā Jurija Levadas vadīta sociologu grupa aizsāka pētīt to, ko viņi paši nodēvēja par padomju cilvēku, viņi paredzēja, ka šim arhetipam vistuvākajā laikā būtu jāizzūd. Viņu konstruētais Homo Sovieticus dzīvoja ideoloģisku pretrunu, paternālisma, izolētības un aizdomu pilnā pasaulē. Pēc dzelzs priekškara krišanas tas vairs nebūtu dzīvotspējīgs.
Padomju Savienība vieniem beidzās ar brīvību, bet citiem ar neveiklības sajūtu. Neraugoties uz neizmērojamajiem padomju tautas garīgajiem un fiziskajiem upuriem, proletariāta diktatūrai tomēr nebija lemts nodibināties. Salīdzinājumā ar Rietumiem, kur viss šķietami kā pats no sevis zēla un plauka, padomju modelis izskatījās sērīgi smieklīgs. Bet krievu tautai ar brīvību līdz šim bija visai maza pieredze un pirmā iepazīšanās lika drīzāk vilties.
Jeļcina republika sagādāja tik dziļu vilšanos, ka ar laiku apsmietais sovoks kļuva ne tikai pieņemams, bet pat tāds, ar ko lepoties. Šodien padomju nostalģija sniedzas jau tik tālu, ka daži sākuši cildināt arī Josifa Staļina lieliskās līdervadības spējas. Šī atmiņas kartes defragmentācija, protams, nav notikusi bez Kremļa iniciatīvas.
Varētu domāt, ka šāda prāta akrobātika ir iedomājama tikai īpašajos Krievijas apstākļos. Tomēr izrādās, ka līdzīgā atmiņas špagatā var nostāties arī Latvijā dzimuši un auguši mūsu valsts pilsoņi. Šādas savdabīgas pārvērtības pēdējā laikā izdzīvo arī kāds labi zināms Saeimas deputāts - Nikolajs Kabanovs, kura padomijas mīlestības ceļā nav stāvējusi ne darbošanās Latvijas Tautas frontē, ne Staļina represijās cietušie tuvinieki. Jo savdabīgāk, ka viņš, kā autoritāra režīma simpatizētājs, labprāt izmanto garantēto vārda brīvību un bauda demokrātiskas valsts toleranci. Nav noslēpums, ka, publiski paužot valstij tik nedraudzīgus uzskatus, citos laikos deputāta algas vietā viņu drīzāk sagaidītu pufaika un garš pārbrauciens ar vilcienu.
Pretēji sociologu prognozēm Homo Sovieticus nekur nav pazudis. Tas tikai ir pārveidojies un pamazām pārmantojas arī nākamajā paaudzē. Homo Sovieticus pamata programmatūru nodrošina Kremļa atbalstītā padomju kopējās dzimtenes glorificēšana, taču ir nianses, kas atšķiras. Ja mūsdienu Krievijā padomju cilvēka renesanse balstās uz vilšanos par to, ko atnesa brīvība, tad Latvijā tā drīzāk ir greizsirdība par to, ka mums pašiem tagad ir kaut kas savs. Dažkārt tā ir tik stipra, ka atmiņa mēdz izstrādāt dīvainus stiķus.