Ainars Semjonovs pirms diviem gadiem, lecot ūdenī, salauza kakla skriemeļus, un viņam iestājās daļēja paralīze. Toreiz no bezpalīdzīgi guloša slimnieka Ainars tika tālu, pats itin braši sēdēja ratiņkrēslā un jau solīja Lindu izdancināt, bet veselības problēmas izrādījās stiprākas par viņa vēlēšanos. Rīt - 16. janvārī, ja vien nebūs drudzis, kas bija pēc pēdējās asinspārliešanas, - Ainaram amputēs kāju. Skarbi, bet tas šobrīd ir vienīgais risinājums.
Pietrūka uzmanības
«Ainaram iet traki. Pavisam traki. No vienas slimnīcas uz otru, uz trešo. Viņam visu laiku ir temperatūra, viņš ir novārdzis,» stāsta Linda. «Bet es viņu apbrīnoju. Ja man būtu tas spēks, kas ir viņam.»
Kas ar Ainaru pēc daudzsološās atveseļošanās notika? «Izgulējumi. No sākuma izgulējums bija piecu santīmu monētas lielumā, tagad… kā divas plaukstas,» zina stāstīt Linda. «Viņš ir jauns cilvēks, un ar viņu tas viss - daļēja paralīze, ārstēšanās, neizpratne, kā jārīkojas, notiek pirmo reizi. Izgulējumu rašanās iemesli varētu būt divi - paša neuzmanība un nezināšana vai mediķu un aprūpētāju nevērība. Kāds acīmredzot nenovaktēja. Aprūpes nauda jau tika maksāta liela un tāpēc arī bija cerība, ka viņu rūpīgi uzmanīs. Faktiski pēc tādām ādas pārstādīšanas manipulācijām ir periods, kad visu nakti kādam jāstāv blakus, jo pats jau nejūt divu stundu intervālu, kad būtu jāpagriežas uz otriem sāniem. Āda ir tik plāna, ka pietiek palagam būt mazliet saburzītam, lai tas spiestu un rīvētu,» tā skumīgi rezumē Linda. «Vairs jau nav ādas, ko paņemt un pārstādīt. Viņš ir tieviņš, nav no kurienes ņemt…. »
Topošā ergoterapeite
Par medicīnas aprūpi Linda Demitere jau var sākt spriest no profesionālā viedokļa. Viņa spērusi lielu soli pretim savam sapnim - kļūt par ārsti. Linda mācās Rīgas Stradiņa universitātē un dienās kļūs ergoterapeite. Šī izvēle ir cieši saistīta ar Ainaru, jo ergoterapeits ir speciālists, kas palīdz cilvēkiem ar dažādiem kustību traucējumiem pēc pārciestām slimībām vai pēc nelaimes gadījumiem. «Esam tie, kas cilvēku atjauno jaunai dzīvei,» ar lepnumu saka Linda. Pirms tam viņas sapnis bija piezemētāks - viņa gribēja mācīties par medmāsiņu Liepājā. Bet iepazīšanās ar Ainaru Lindu iedrošināja, un viņa vasarā izturēja konkurenci augstskolā - uz vienu studiju vietu startēja 14 cilvēku - un sāka studijas, lai kļūtu par ergoterapeiti.
«Es tagad Ainaram to, ka vajag vingrot, varu izskaidrot argumentētāk. Zinu, ka Ainaram nepatīk, bet - vajag. Viņš jau gan spītējas,» saka Linda. Viņa iedevusi Ainaram lasīt arī Ineses Ziņģītes grāmatu par to, kā piecelties no bezcerīga stāvokļa. «Nevaru piespiest, viņam pašam jāizvēlas,» atzīst Linda.
Vai vēl ir kāds, kas varētu Ainaram būt ikdienā blakus un stāstīt, cik svarīgi ir nezaudēt možu garu? Draugi, radi…? Linda vispirms noliedzoši papurina galvu, norij asaru kamolu, kas sakāpj, kad jārunā par Ainara māsām un brāļiem, bet pēc tam gaiši pasmaida. «Viņam ir krustmāte, kuru viņš klausa - Zane Daudziņa. Es apbrīnoju Zani, kā viņa paspēj - teātris, darbs ar studentiem, ģimene, filmēšanās un arī Ainars. Esmu viņai tik pateicīga, jo man, kopš sāku studēt, brīvā laika pavisam nav. Un ja es eju runāt ar ārstiem, tad man jāsēž un jāgaida, bet ar Zani visi ir ar mieru runāt uzreiz. Viņas atpazīstamībai ir liela nozīme,» atzīst Linda.
Ir jāpalīdz
«Ainaram ir vitāla un pozitīva attieksme pret dzīvi! Izglābšanās jautājums ir tajā, ka ar gara spēku vien nepietiek, ir nepieciešama arī fiziska cīnīšanās. Pusotru gadu guļot uz gultas, pamazām fiziskie spēki sarūk. Iespējams, tieši tādēļ pēc veiksmīgas izgulējumu saārstēšanas pagājušajā gada pirmajā pusē tās pašas problēmas rudenī sākās no jauna. 2012. gada pirmajā pusē Ainars pārcieta četras nopietnas operācijas. Vienu brīdi viņš izskatījies ļoti novārdzis - kauli un āda. Ikreiz pēc asins pārliešanas sākas drudzis, nobrūk imūnsistēma, cilvēks zaudē svaru, šķidrumu. Es pamazām izglītojos ar medicīnu saistītos jautājumos,» tā Zane Daudziņa komentē izveidojušos situāciju.
Liktenis Zani un Ainaru saveda kopā pagājušā gada Latvijas lepnuma ceremonijā. Zane uz skatuves pieteica Lindu Demiteri un izstāstīja viņas stāstu par Ainaru. «Mani aizkustināja tas, ka meitene, kurai tikai 17 gadu, var sevi ziedot. Linda ne tikai savu draugu Ainaru kopa un viņam palīdzēja, bet arī kā brīvprātīgā jau pirms tam trīs vasaras strādāja slimnīcā. Jauna meitene no astoņiem rītā līdz vēlai pēcpusdienai vasarā, kad citi iet sauļoties vai izklaidējas, nēsāja slimnīcā šīberus, pabaroja tos, kam nav spēka, sakārtoja segas slimniekiem, atrada laiku sarunām. Kad man vajadzēja uz skatuves pieteikt Lindu, man bija jāsaņemas, lai justos cienīga to darīt. Man pret meiteni bija liela pietāte. Es redzēju, ka ir viss - atbalsts, sirsnība, rūpes, bet… trūkst finanšu. Es beidzot nopriecājos, ka vairs nebūs jāziedo anonīmi, kā esmu līdz tam darījusi, bet varēšu atbalstīt Ainaru.»
Neatstāt vienu
Kad Ainars nokļuva Rīgas slimnīcās un ne Linda, ne viņas ģimene nevarēja bieži viņu apmeklēt, Zane Daudziņa bija tā, kas uzņēmās risināt problēmas. «No sākuma nezināju, kā varu reāli palīdzēt. Parunāties? Pasēdēt uz gultas malas?» stāsta Zane Daudziņa. «Tad sapratu, ka jāuzņemas atbildība, jo, lai es varētu sākt rīkoties, bija vajadzīgas atļaujas, lai man izsniedz viņa slimības dokumentāciju. Jo es taču oficiāli viņam esmu svešs cilvēks. Birokrātija ir liela. Vēstules, staigāšanas, cipari, pierādīšana - līdz dabūju atļauju rīkoties. Lauris Repše un Kaspars Snipe ir lieliski ārsti! Dakteris Snipe man vienmēr pacietīgi stāsta, kāda ir situācija un ko var darīt Ainara labā.»
Sliktā ziņa ir tā, ka Ainaram būs jāšķiras no vienas kājas. Kā mediķi skaidro, viena kāja tāpat būs īsāka, nebūs darboties spējīga, tad labāk ir veikt vērienīgu operāciju, ar noņemtās kājas audiem aizpildot visas pārējās lielās izgulējumu brūces. Zane uzņēmās smago uzdevumu runāt ar Ainaru par kājas amputācijas nepieciešamību. «Mēs runājām ilgi. Nu ko es varēju teikt… «Tā nav galva, ko griezīs nost. Bet tā ir vienīgā iespēja izdzīvot, citādi var sākties asinssaindēšanās.» Ainars ir gatavs darīt to, ko vajag.»
«Vienā brīdī rudenī, kad Ainaram bija ļoti slikti, es teicu, ja viņš gribētu kristīties, es varētu būt krustmāte. Pēc mēneša viņš piezvanīja un teica, ka … «tā kā vajadzētu nokristīties». Viņš gribēja luterticībā, un tad es sameklēju savu aktierstudijas sagatavošanas kursa biedru Kristu Kalniņu. Mēs nebijām redzējušies divdesmit gadu, bet viņš uzreiz bija gatavs braukt ar visu ģimeni uz Liepāju. Kristības bija nozīmīgs mirklis visiem mums.»
Pirms Jaunā gada pie Ainara uz slimnīcu bija aizgājušas ciemos Zanes Daudziņas studentes, kurām viņa bija stāstījusi par Ainaru. Nopirka mandarīnus, maldīdamās atrada ceļu uz klīniku…«Saņēmu īsziņu, ka viņas līdz šim nekad nav satikušas tik stipru, apņēmīgu cilvēku! Bet ar domu spēku vien ir par maz…. Pusotra gada jau uz gultas. Ainars ir pelnījis cilvēku atbalstu.» Z. Daudziņa ar aizkustinājumu atceras, ka viņš zvanījis vasarā no Līgatnes rehabilitācijas centra. «Es stāvu,» viņš Zanei lepni paziņoja. Mediķi viņu bija nolikuši uz kājām īpašā ierīcē. Tas jauneklī izraisīja brīnišķīgas emocijas. Tagad ikviena spēkos ir ziedot Ainaram, lai viņš tomēr nostātos uz kājām, vismaz vienas... Ainars ir pelnījis, lai viņam palīdz.