Uldis Stabulnieks ir aizgājis, atstādams mums arī daudz citu brīnišķīgu dziesmu, kino un teātra mūziku. Ar 1972. gadā uzrakstīto Miglas blūzu viņš iegājis mūzikas vēsturē kā pirmā latviešu blūza autors. 1973. gadā viņš bija Monako Starptautiskā džeza kompozīciju konkursa laureāts, saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu (1995), Autortiesību bezgalības balvu, Aleksandra Čaka balvu un vēl tikai pērn - arī Atzinības krustu. Visiem, kuri ar Uldi Stabulnieku tikušies kaut tikai vienu reizi, siltā atmiņā paliks viņa vitālās, labestīgās, patiesās un veselīga humora svētītās radošās personības valdzinājums.
«Uldiņu zināju jau kopš 70. gadu beigām, kad tikāmies radošās jaunatnes nometnēs. Es viņu pazinu attālināti kā jau pazīstamu komponistu, izskatīgu un staltu puisi, kurš kolosāli spēja klavieres un pats dziedāja dziesmas ar Aleksandra Čaka un Pētera Zirnīša vārdiem. Mēs visi tad lipām viņam apkārt pie klavierēm,» atceras dzejniece Māra Zālīte, kurai liktenis lēma dalīt ar U. Stabulnieku viņa radošā likteņa spilgtāko notikumu. «Tumšā 1981. gada novembra vakarā viņš man piezvanīja: es pats neticu, kas notiek. Šovakar radio klausies Mikrofona raidījumu, skanēs mūsu dziesma. Kad to dzirdēju, sapratu - tas nav pa jokam.» Tajā vakarā paša Ulda Stabulnieka rāmajā balsī pirmo reizi izskanēja leģendārā Tik un tā, kurā «nāk rudens apgleznot Latviju». Laikā, kad vārds «Latvija» nedrīkstēja parādīties ne dzejās, ne dziesmās, tajā silti un sirsnīgi tika daudzināts Latvijas vārds.
Komponists šo dziesmu bija iesniedzis Mikrofona aptaujai pašā pēdējā brīdī, un līdz decembrim, kad jau skaitīja klausītāju balsis, tā paspēja radio izskanēt tikai dažas reizes. Taču dziesmas siltā un sirsnīgā izteiksme un autoru mīlestība pret savu zemi tik ļoti cilvēkus aizkustināja, ka tā vienā acumirklī bija pašā saraksta augšā. «Uldis zvanīja: mēs esam jau piektajā vietā. Tagad jau pirmie, mums ir visvairāk balsu!» Tomēr, kad paziņoja rezultātus, Tik un tā visiem par brīnumu bija otrajā vietā (piekāpjoties Raimonda Paula Dāvāja Māriņa). «Taču galvenais - cilvēki to turpināja dziedāt. Tik cieša saikne ar publiku man nekad nav bijusi kā ar Ulda komponēto dzejoli,» atzīst Māra Zālīte. Uz Rakstnieku savienību, kur viņa tolaik strādājusi, saviļņotie cilvēki no visām Latvijas malām sūtījuši rozes, adītus cimdus un zeķes, pat pašaustas lauku segas, grāmatas. Un tas viss šīs vienas dziesmas dēļ! Mikrofona redakcijā Latvijas Radio krājās kaudzēm pateicības vēstuļu.
Dziesmai Tik un tā bijis ļoti dīvains liktenis. Vecas sieviņas gribēja, lai to dzied viņām pie kapa, savukārt padomju funkcionāri aizliedza to dziedāt koros un pat vokālajos ansambļos. Dziesma bija pusaizliegta, to izpildīt drīkstējis tikai Uldis pats. Viņš bija ļoti saviļņots, ka dziesma iemantojusi tādu mīlestību, atceras Māra Zālīte. Arī tagad nāk rudens apgleznot Latviju. Taču Uldis Stabulnieks vairs neredzēs Latviju rudenīgi zeltaini sārtajā lapu rotā. Atvadas no mūziķa notiks sestdien, 29. septembrī, plkst. 12 Svētā Alberta baznīcā (Pārdaugavā, Liepu ielā).