Jautājumi apliecina vēlēšanos risināt problēmas, kas samilzušas veselības nozarē. Jāatrod saturīgas atbildes, lai pieņemtu saimnieciskus lēmumus. Ja nepieciešamas ārstu programmas divās medicīnas fakultātēs - LU un RSU, tad, pirmkārt, jānodrošina vienots un salīdzināms izglītības saturs. Šobrīd nodokļu maksātāji maksā par vienas raudzes ārstu izglītību, ko Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pasūta LU, un par citas raudzes izglītību, ko Veselības ministrija (VM) pasūta RSU. Pastāv ne vien satura, bet arī studiju procesa ietvaros nodrošinātās mācību infrastruktūras un studiju maksas atšķirības. Ieviešot vienotu gala eksāmenu abu ārstu, rezidentūras vai farmaceitu programmu studentiem, iespējams izlīdzināt studiju programmu atšķirības un celt izglītības kvalitāti.
Otrkārt, veselības nozarei jāspēj nodrošināt topošos medicīnas speciālistus ar atbilstošām darba vietām. Reģionos trūkst speciālistu, bet Rīgā ir speciālistu pārprodukcija. Atbilstoši VM uzstādījumam RSU ik gadu samazina budžeta vietu skaitu ārstu programmā, kas vidēji ir 30% samazinājums septiņos gados. IZM gan nesamazina budžeta studiju vietu skaitu LU ārstu programmā. Šādā situācijā par nodokļu maksātāju naudu izglītotie jaunie ārsti dodas meklēt darba vietas nevis mūsu reģionos, bet gan citās ES valstīs. Zemais atalgojums dod papildu stimulus jaunajiem ārstiem izšķirties par aizbraukšanu no Latvijas.
Atbilde uz jautājumu, cik universitātes slimnīcu nepieciešams, ir kompleksa. Viennozīmīgi nepieciešamas modernas un finansiāli dzīvotspējīgas universitātes slimnīcas, kas atbilstoši Eiropas piemēram ir integrētas apvienībā ar universitāti. Priekšlikums veidot Stradiņa slimnīcas, Bērnu slimnīcas stratēģisko partnerību ar RSU atbilst Eiropas valstu labas prakses pieredzei. Apvienības modelis ļautu risināt personāla, infrastruktūras un finanšu jautājumus, lai universitātes slimnīcas gūtu papildu finanšu resursus, efektīvu infrastruktūru, bet slimnīcu personāls - atalgojuma stimulus. Eiropas valstu universitāšu un klīnisko slimnīcu sadarbības modelis kā labas pārvaldības prakse Latvijā līdz šim ir bijusi sveša. Esošās universitātes slimnīcas ir turētas pēc iespējas tālāk no universitātēm, un VM ar to pārvaldīšanu nav veicies.
Šobrīd Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai un veselības ministram G. Belēvičam padomdevēju netrūkst, sākot ar Ārstu biedrības un Augstākās izglītības padomes vadību un citiem speciālistiem. Bieži šo padomdevēju idejas nav nedz ekonomiski pamatotas, nedz arī atbilstošas tirgus ekonomikas domāšanai. Pienācis laiks veselības aprūpes nozarē personīgas intereses aizstāt ar labu pārvaldību, kas balstīta uz ekonomiski pamatotiem lēmumiem.
*RSU attīstības prorektors