Diskusijas par to būs ilgas un asas, bet galvenais ir vienoties - ne tikai politiķu vidū, bet arī sabiedrībā -, ka darbaspēka nodokļu mazināšanu īstenojam līdz ar sociālās nevienlīdzības mazināšanu un atbalstu demogrāfijai. IIN ir jāmazina līdz 20%, bet nav teikts, ka tam jānotiek divu gadu laikā, jo nevaram paņemt 100 miljonus latu prom no valsts budžeta un cerēt, ka pietiks naudas visam, kam nauda nepieciešama. Ja virzāmies uz IIN samazināšanu līdz 20%, tad neredzu iespēju paralēli neko nedarīt ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) vai nekustamā īpašuma nodokli (NĪN).
Dažiem politiķiem ir strikta nostāja - jābūt tā, kā iepriekš runāts. Tomēr jāņem vērā, ka dzīvojam strauji mainīgā vidē. Latvijā grūti noteikt vadlīnijas trim vai pieciem gadiem, cerot, ka piepeši neparādīsies negaidīti, bet būtiski faktori, kas jāņem vērā. Turklāt, pat turpinot IIN samazināšanu, sabiedrība tik un tā teiks, ka samazinājumu neizjūt, bet mērķis ir panākt, ka tieši neto alga maciņos būtu lielāka ikvienam, it īpaši tiem iedzīvotājiem, kam papildu lati visvairāk vajadzīgi. Tāpēc kompleksi jārisina vairāki jautājumi - gan IIN mazināšana, gan valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu pārskatīšana, gan minimālās alga celšana. Tieši minimālās algas paaugstināšana ir ļoti pozitīvs solis, domāju, arī turpmāk minimālā alga augs.
Pieļaujat, ka nākamgad varētu mazināt darbaspēka nodokļus, bet palielināt NĪN?
Ir izveidojusies situācija, kad daudzi, to vidū arī ļoti turīgi cilvēki, maksā samērā zemu NĪN par lieliem īpašumiem. Tāpēc sistēmu varētu pārskatīt. Tomēr, ja pašvaldību attieksme paliek tāda kā līdz šim, ar NĪN saistītos jautājumus mainīt būs grūti.
PVN nesen tika samazināts. Domājat, ka vajadzētu atgriezties pie iepriekšējās PVN likmes?
Tas jāapsver, un es pagaidām negribētu nosaukt konkrētu gadu, kad PVN paaugstināšana reāli varētu notikt. Jāņem gan vērā, iepriekš minētā NĪN paaugstināšana nevar uzreiz ģenerēt tādas summas kā PVN paaugstināšana. Neienāks no NĪN paaugstināšanas ātri simtiem miljoni latu, te var runāt par desmitiem miljonu. Šādā aspektā PVN paaugstināšana ir izdevīgāka.
Sociālās apdrošināšanas iemaksas varētu samazināt?
Tās ilgu laiku nav pārskatītas. Ņemot vērā, ka ekonomika attīstās un algas aug, šajā segmentā drīz atgriezīsies finanšu līdzekļu pieaugums. Nedomāju, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu samazināšana ir 2014. gada jautājums, bet 2015., 2016. gada jautājums gan tas varētu būt.
Kā tas ietekmētu pensijas, bezdarbnieku pabalstus?
Tas jāizvērtē, tomēr jau tagad skaidrs, ka ar bezdarba problēmu mēs sastapsimies aizvien mazāk. Tieši pretēji, jau sākot ar nākamo gadu, runāsim par darbinieku trūkumu. Bezdarba problēma saglabāsies tikai dažās vecuma grupās un lauku reģionos, būs strukturālais bezdarbs, kam vajadzētu rast risinājumu. Bet lielākoties būs tā, kā bija, sākot no 2002. gada, bet it īpaši 2004.-2007. gadā - vērojams strādājošo trūkums un lielāku algu gaidas.
Apsverat arī iespēju diferencēt neapliekamo minimumu. Jau izstrādāta konkrēta shēma, kā tas varētu notikt?
Diskusija vēl turpinās. Domājam neapliekamo minimumu pacelt līdz 84 latiem, ieviešot arī tādu sistēmu, ka lielākām algām neapliekamais minimums pēc noteiktas formulas diltu un ļoti apjomīgām algām saglabātos 45 latu līmenī. Aprēķini tiktu veikti nevis par mēneša, bet gada ienākumiem. Šādas izmaiņas varētu sākt funkcionēt jau nākamgad, un cilvēkiem, kuriem ir zemākas algas, valsts 2015. gadā pārskaitītu atpakaļ saistībā ar nepaliekamā minimuma apjomu pārmaksāto naudu. Bet gribu vēlreiz uzsvērt, diskusija par konkrētiem cipariem un sistēmas funkcionēšanu vēl ir atvērta.
Pērn rudenī izskanēja ideja ieviest progresīvo IIN, bet šīs runas ātri pieklusa.
Progresīvajam IIN Baltijas valstis nav gatavas. Jāatceras, ka mūsu kaimiņvalsts Lietuva arī apsvēra progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu, bet pagājušajā rudenī izveidotā Lietuvas valdība, kas ir sociāldemokrātiska, no šādas ieceres atteicās. Tikai tad, kad Baltijā radikāli pieaugs to cilvēku skaits, kas saņem algā vairākiem tūkstošiem latu atbilstošu summu, būs vērts domāt par progresīvā IIN ieviešanu. Pagaidām, kamēr lielu algu saņēmēju skaits procentuāli ir ļoti mazs, finansiālais ieguvums valsts budžetā tik un tā būtu neliels.
Ne tikai daudzi uzņēmēji, bet pat premjers Valdis Dombrovskis atzinis, ka dažādu konkursu iepirkumu procedūra ir ļoti ilga. Tomēr valsts nodeva par nepamatotu konkursa rezultātu pārsūdzēšanu netiek ieviesta. Tiešām nekas nemainīsies?
Mēģinājumi ieviest depozītus vai naudas iemaksas tika novirzīti uz Satversmes tiesu. Redzam, ka šādu maksājumu ieviešana tiek uzskatīta par neadekvātu un tāpēc patlaban netiks piedāvāta. Personīgi es uzskatu, ka nebūtu slikti, ja par nepamatotu konkursa rezultātu apstrīdēšanu būtu jāmaksā, jo tas uzņēmējiem pirms apzinātas iepirkuma realizācijas procesa aizkavēšanas liktu apsvērt izdevīgumu. Tomēr nevar apgalvot, ka konkursa rezultātu apstrīdēšana vienmēr būtu nepamatota, statistika liecina, ka 44% iesniegto sūdzību tiek atzītas par nepamatotām. Pieļauto kļūdu iemesli gan ir ļoti dažādi - gadās, konkursa procedūra nav adekvāti veikta vai arī pasūtītājs nav rīkojies korekti.
Plānots, ka no septembra varēsim piemērot administratīvo sodu amatpersonām, jo tieši amatpersona ar savu darbību vai bezdarbību var negatīvi ietekmēt procesus, bet sodīt amatpersonu par to iepriekš nebija iespējams. Iecerēts, ka turpmāk sodīt varēs, turklāt varēs arī attālināt no darba sabiedriskajā sektorā.
Gribat vairāk uzmanības pievērst pasūtītāja atbildībai?
Jā, tam, kā valsts iestādes un pašvaldības, izstrādājot konkursu nolikumus un organizējot konkursus, rīkojušās. Nav izslēgts, ka nāksies konstatēt - ir dažas pašvaldības un valsts iestādes, kas sistemātiski neprot sagatavot kvalitatīvus konkursu nolikumus.
Svarīgi ir arī no konkursiem izslēgt negodprātīgos pretendentus, kuri piedalās daudzos dažādos konkursos, piedāvā zemāko cenu, uzvar, bet pēc tam nevar par pašu noteikto cenu darbu paveikt un rezultātā savas saistības pret pasūtītāju neizpilda. Ir jāuzlabo informācijas pieejamība par šādiem gadījumiem, jāveido saistību neizpildītāju reģistrs. Vēl viens aspekts, kas jāuzlabo, ir tas, ka pārsūdzību izskatīšanas procesam jānorit ātrāk un dokumentu apritei jābūt raitākai, un pie tā arī tiek strādāts.
Saistībā ar nākamo Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu plānošanas periodu Latvijai nepieciešami finanšu līdzekļi infrastruktūras sakārtošanai, bet Eiropas Komisijas (EK) uzstādījums vērsts uz finansējuma samazināšanu infrastruktūrai un palielināšanu sociālajam fondam. Kā tiks novērstas pretrunas?
Esam vērsuši EK uzmanību uz to, ka Latvijā nepieciešams attīstīt infrastruktūru, lai pēc krīzes stiprinātu reģionus un reģionālos centrus, turklāt svarīga ir gan darbaspēka, gan preču un pakalpojumu mobilitāte. Pretrunu ar EK mums nav, redzējums līdzīgs, bet par niansēm varam diskutēt. Aicinājums pievērst vairāk uzmanības zinātnei un inovācijām ir atbalstāms, arī mēs Latvijā esam sapratuši, ka jāinvestē cilvēkos.
Nenoliedzami nodarbinātības jautājumi ir tie, uz kuriem Eiropa turpmāk daudzu gadu garumā koncentrēsies, jo izveidojusies tāda situācija, kad bezdarbs ES kļuvis par ļoti asu problēmu. Turklāt Eiropai, kas sevi uzskatīja par ļoti attīstītu, inovatīvu reģionu ar augstu labklājības līmeni, ir milzīgs šoks, saprotot, ka tā sākusi jūtami zaudēt citiem pasaules reģioniem. Atklājas, ka līdzšinējā ES īstenotā nodarbinātības un izglītības politika tomēr nav ideāla, jo cilvēkiem, neraugoties uz to, ka iegūta laba izglītība un ir respektējama profesionālā pieredze, tomēr jāpārorientējas uz citu darbu. Mēs Latvijā līdzīgām problēmām esam gājuši cauri ar ļoti minimāliem līdzekļiem, cilvēkiem pašiem īstenojot pārkvalificēšanos, bet daudzām Eiropas valstīm tā ir pilnīgi jauna pieredze.
2014. gada budžets tiek gatavots gaidāmo Saeimas vēlēšanu gaisotnē. Par ko paredzamas asākās diskusijas?
Pats smagākais būs vienoties par budžetu tādā termiņā, kādā vēlamies iekļauties. Diskusijas varētu pamatīgi ieilgt, jo priekšvēlēšanu periodā politiķiem ir vēlme pozicionēt sevi kā sabiedrības draugus. Paredzamas ilgas sarunas par nodokļu sistēmu, arī par pensiju indeksāciju, kas prasa ievērojamus finanšu līdzekļus. Sāpīgā tēma ir arī nepieciešamība paaugstināt darba samaksu dažādās jomās - medicīnā, izglītībā, kur joprojām ir tiešām zemas algas. Svarīgas jomas, kuras grūti ignorēt, ir arī veselības aprūpe un ceļu remonts.
Tomēr tas naudas apjoms, kas kopumā tiek prasīts, nu nekādi nav paredzams, jo, lai gan mūsu ekonomika aug, tomēr ne jau par 15-20% gadā, bet ievērojami mazāk. Tāpēc jādefinē prioritātes, kam nauda jānodrošina, un pēc tam var sadalīt pārējo.
Tomēr es gribu uzsvērt, ka attiecībā uz tērēšanu problēmas rada ne jau pamatbudžets. Grūtības izraisa ne pārāk efektīva valsts uzņēmumu darbība - piemēram, airBaltic un vēl citi uzņēmumi, kas ir radījuši mīnusus, kā arī veiktā banku restrukturizācija.
Problemātiskais faktors ir arī pašvaldību budžets. Piemēram, Rīgas ambīcijas uz tērēšanu ir ļoti lielas un atņem naudu, ko varētu ieguldīt algu paaugstināšanā visas valsts mērogā. Kaut vai trolejbusu iepirkums, kas veikts Rīgā, parādīsies valsts kopējā korekciju deficītā, un nedrīkstētu būt tā, ka Rīgas satiksme dzīvo lielos mīnusos, bet sadarbībā ar pašvaldību tiek piedāvāta neadekvāta politika. Ir jau labi nodrošināt kādam bezmaksas transportu, tomēr jāņem vērā, ka to kompensē ne jau citi Rīgas nodokļu maksātāji, bet visa valsts. Nevaram atļauties budžetā cita veida tēriņus, no kuriem ieguvēji būtu visi Latvijas iedzīvotāji, to vidū rīdzinieki, jo arī rīdziniekiem interesē lielākas algas un mazāks IIN. Tas, uz cik lieliem procentiem Rīga savulaik aizņēmās naudu, lai būvētu daudzdzīvokļu mājas, bija absurds. Tas labi izskatās vienīgi lozungos, bet par to maksā visa Latvija un jau sen. Tāpat arī ar Dienvidu tiltu.
Nav jau runa tikai par saimniekošanu Rīgā, bet arī par citām pašvaldībām. Pašvaldību tēriņos ir daudz populisma, bet to nav iespējams novērst. Tieši ar pašvaldību populismu saistītos mīnusus ir visgrūtāk prognozēt, kas arī ir Latvijas budžeta vislielākā problēma.
Likumi tātad neierobežo pašvaldību finansiālos darījumus?
Pašvaldības Latvijā ir autonomas institūcijas. Kā mēs varam pašvaldībai aizliegt, piemēram, pirkt trolejbusus? Nevaram! Jā, mēs neļaujam pašvaldībām izdot obligācijas, neļaujam aizņemties vairāk nekā 20% no gada ienākumiem, ir saliktas barjeras. Bet, ja valda populisms, tad tēriņi kļūst neadekvāti. Problēma gan nav likumdošanā. Saimniekošanas efektivitāte saistīta ar to, kādi politiskie spēki un kādas personības vada pašvaldības.
Ja Vienotībai būtu labāk veicies pašvaldību vēlēšanās, it īpaši Rīgā, situācija mainītos?
Pilnīgi noteikti. Saimniekošanai būtu jākļūst efektīvākai.
Tomēr vēlētāji ievēl tos politiķus, ko ievēl.
Gribu tikai uzsvērt - tā ir ilūzija, ka pašvaldību saimniekošanas stils un tēriņi neietekmē vispārējo finansiālo situāciju valstī. Ļoti ietekmē un turpinās ietekmēt. Nākamajos gados redzēsim visādas nepamatotas saistības, jo daudzviet pašvaldību līmenī saimniekots neefektīvi.
Pēc eiro ieviešanas gaidāms cenu kāpums?
Eiro ieviešanas ietekmē citās valstīs bija vērojams minimāls cenu kāpums, domāju, ka Latvijā būs tāpat.
Vai cenu kāpums sagaidāms, jo uzņēmējiem jākompensē ar eiro ieviešanu saistītās izmaksas, vai tāpēc, ka Māstrihtas kritēriju izpildei tiek bremzēta inflācija, kura pēc eiro ieviešanas kāps?
Negodprātīgas cenu pārveides ietekme būs neliela, un par ļaunprātību es raizējos vismazāk. Daudziem uzņēmumiem eiro ieviešanas izmaksas vispār ir minimālas, un faktiski nekas nav jāiekļauj produkcijas vai pakalpojumu cenā.
Savukārt inflācija Latvijā patlaban ir pat pārāk zema un varētu būt nevis 1%, bet 2%. Nākamgad būs daudz spekulāciju par to, kāpēc cenas kāpj, būs daudz ekspertu un opozīcijas politiķu, kuri teiks, ka eiro vainīgs. Tomēr tā nav, vienkārši ekonomika aug aizvien straujāk, samazinās bezdarbs, kāpj algas, cilvēki tērē vairāk, un likumsakarīgi nedaudz pieaug cenas.
Esat izteicis neapmierinātību ar, jūsuprāt, neadekvāti zemo ministru atalgojumu. Kādu viedokli šajā jautājumā jums paudis Ministru prezidents Valdis Dombrovskis?
Premjera nostāja ir nogaidoša, nav izmaiņas atbalstoša. Veikt valsts pārvaldē strādājošo atalgojuma izmaiņas nav populārs lēmums, bet tas jādara. Ir tomēr atšķirība, vai jāstrādā parlamentā, vai ministra amatā, jo tieši no ministra prasa milzīgu atbildību par valstī notiekošo izglītības, finanšu, labklājības vai citā jomā. Runa pat nav par nepietiekamu valsts pārvaldē strādājošo algām paredzēto summu. Vienkārši esošo naudu vajadzētu citādi sadalīt. Vajadzīga lielāka pašnoteikšanās, lai katrs atbildīgais vadītājs varētu izlemt, kā finansiāli motivēt profesionālus darbiniekus.
Cik ilgi vēl plānojat strādāt finanšu ministra amatā?
Pagaidām negatavojos amatu atstāt un plānoju, ka līdz Saeimas vēlēšanām strādāšu. Pēc tam, ņemot vērā milzīgo darba apjomu un tam neatbilstošo atalgojumu, īpašu motivāciju neredzu.