Nesen norādījāt, ka līdz šim sarunās par valsts attīstību ir maz diskutēts par sadarbību starp valsts pārvaldi, sabiedrību un uzņēmējiem. Tā kā sociālie partneri arvien bijuši gatavi runāt, tad kas īsti negrib straujāk attīstīt valsti - ierēdņi, politiķi vai abi divi kopā?
Nevarētu teikt, ka negrib. Bieži vien šīs diskusijas kavē vairākas lietas. Viena ir šo diskusiju formālā puse sadarbības padomē starp arodbiedrībām, starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kur visas puses beigās par kaut kādu kompromisa rezultātu vienojas. Bet runa ir par to, kā tiesību aktu projekts (TAP), kas ietekmē uzņēmējus, nonāk līdz apstiprināšanai valdībā, cik daudz laika un naudas mēs varam veltīt, lai TAP uzņēmējiem nevis traucē, bet palīdz. Mēs VK esam iedibinājuši procedūras, kurās katrs TAP tiktu izvērtēts no tā brīža, kad nonāk valsts sekretāru sapulcē, lai visas valsts pārvaldes institūcijas, sadarbības partneri, profesionālās asociācijas varētu sniegt savu viedokli. Bet galvenā problēma ir: ministriju veiktais izvērtējums par to, kā TAP ietekmēs budžetu, uzņēmējus, ekonomiku, vidi un sabiedrību, bieži ir aizpildīts formāli. Pirms TAP nonāk diskusiju vidē, tas faktiski ir sagatavots ierēdņu galvā. Galvenā problēma ir, ka nav laiks iet un meklēt viedokļus. Valsts pārvalde jau ir tiktāl samazināta, ka ierēdnim ir kaut kāds laika grafiks, kurā viņam likums ir jāuzraksta. Tai pašā laikā viņš nevar likumu uzrakstīt labā kvalitātē, jo nav runājis ar tiem, kurus likums tieši ietekmēs. Iedoma un pieņēmums, ka es visu zinu labāk, ir diezgan izplatīts valsts pārvaldē. Galvenais ir atrast laiku, kā apsēdināt pie viena galda gan uzņēmējus, gan profesionālo asociāciju cilvēkus, gan nevalstisko organizāciju pārstāvjus, kas izteiktu savu viedokli par to, kādam ir jābūt gala rezultātam.
Kā motivēt ierēdņus līdzdarboties veicamo funkciju izvērtējumā, ja beigās var izrādīties, ka valsts bez viņu darba var iztikt vai arī kādam no tiem nemaz nav nepieciešamās kvalifikācijas ieņemamajam amatam?
Šobrīd valsts pārvaldē nav palicis īpaši daudz motivācijas faktoru. Lai cik ļoti mēs cienītu iestādes vadītājus un darbu, ko viņi dara, neviens no viņiem pats brīvprātīgi neķersies pie sava administratīvā aparāta samazināšanas. Pamata motivatori ir interesants darbs, labas attiecības ar kolēģiem, laba darba alga, labi darba apstākļi, beigu beigās - vadītāja pateicība. Algas samazinājums ierēdņiem vidēji par 30% ir viens no demotivējošiem faktoriem. Interesants darbs ir tas, kas ir palicis. Valsts pārvaldē ir ļoti plašs darbalauks, un zināšanām ir jābūt ļoti kvalitatīvām. Diemžēl iespēja atrast cilvēkus, kas būtu profesionāli ļoti daudzās jomās, nemaz nav tik liela. Samazinoties algai un visiem motivācijas faktoriem, viskvalificētākie ātri vien mēģināja atrast darbu Eiropas institūcijās. Palika tie, kas bija pašmotivēti strādāt šai valstij. Celt savu kvalifikāciju un profesionalitāti šobrīd ir arvien grūtāk un grūtāk, bet valdībai būs jādomā, kā atrast naudu Valsts administrācijas skolai (VAS), tāpēc ka nāk [Latvijas] prezidentūra [Eiropas Savienībā] un mums vajadzēs arvien profesionālākus ierēdņus.
Vai tas, ka likumi bieži «top, nenoskaidrojot, kā konkrētais likums ietekmēs uzņēmējus», nozīmē, ka VAS savu mērķi nav sasniegusi un Eiropas Savienības fondu izmantošana valsts pārvaldes administratīvās kapacitātes celšanai nav bijusi veiksmīga?
VAS noteikti nav pie vainas. Izrādījās, ka ierēdņiem sava profesionalitāte nav jāceļ, tāpēc Eiropas fondu naudu, kas no sākta gala bija paredzēta ierēdņu profesionalitātes celšanai, nevar izmantot. Tā bija vislielākā kļūda pusotru gadu atpakaļ. Saglābto naudu mēs ielikām funkciju audita veikšanā. Šobrīd mēs redzam, kādā veidā samazināt birokrātisko slogu uzņēmējiem un administratīvos aparātus.
Vai bez valsts nākotnes vīzijas funkciju auditiem nav lemts beigties ar lineāru ierēdņu skaita samazināšanu?
Vīzija ir ļoti skaidri definēta: strādāt nacionālai vienotībai un izaugsmei, veidot tādu Latviju, kuras sabiedrība ir izglītota, vesela, pārtikusi un droša par nākotni. Mēs gan nevaram sagaidīt, ka funkciju audita rezultāti tiks ieviesti uzreiz. Tie parāda, ka starp nozarēm ir iespējams samazināt nevajadzīgās funkcijas vai pat nodot tās privātajam sektoram, kas to varēs darīt labāk un lētāk. Ir funkcijas, kuras vispār var likvidēt. Kur politiķis uzņemas atbildību par savu konkrēto nozari, tur mūsu ieteikumus var ieviest daudz ātrāk. Ja sākotnēji ir milzīga pretestība, ka tā ir bezmaz vai kaitniecība, beigu beigās iznāk, ka ieteikumi pamazām tiek ieviesti. Tam ir vajadzīgs laiks, jo reālas pārmaiņas var iesākties ne ātrāk kā pusgada laikā. Ir vajadzīgi arī pārmaiņu vadītāji, bet ne vienmēr mēs tādus varam atrast.
Valsts kontrole ir konstatējusi, ka vēl šā gada septembrī VK nav izstrādājusi valsts pārvaldes un cilvēkresursu attīstības politiku. Tomēr kādi ir būtiskākie Latvijas iedzīvotāju ieguvumi no jūsu darba, desmit gadus vadot VK, un kas ir tas, ko gribējāt, bet nepaspējāt sasniegt?
Visbūtiskākais Latvijas sabiedrībai bija tieši tas, ka es cilvēkiem atvēru durvis apskatīties, kas tad te notiek un kā notiek. Kad es šeit ienācu, tika kopēti lieli papīra kalni uz katru Ministru kabineta sēdi. Būtiskākais ir e-portfeļa ieviešana, kur interneta vidē varēja redzēt visus tiesību aktus jau no tā brīža, kad tie tiek sākti valsts sekretāru sapulcē. Katram sabiedrības loceklim un katrai profesionālai asociācijai, un katrai nevalstiskai organizācijai ir iespēja sniegt savu atzinumu. Lēmumu pieņemšanas process valsts pārvaldē ir kļuvis daudz atklātāks, un cilvēki ir iemācījušies līdzdarboties.
Līdz 2000. gadam Latvijas valdībai nebija analītiskas vienības, kas padarītu lēmumu pieņemšanas procesu kvalitatīvāku. Es radīju Politikas koordinācijas departamentu, kurā strādā cilvēki, kam pirms tam ir bijusi kādas nozares kompetence un kas ir bijuši profesionāļi savā nozarē. Tas Ministru prezidentam ir liels atspaids.
Vēl viena lieta ir starptautiskās tiesvedības iedibināšana. Kad sāku šeit strādāt, redzēju, ka ārvalstu un mūsu pašu juristi nopelna milzīgu naudu uz valsts rēķina. Es redzēju, ka mūsu juristi VK ir ļoti profesionāli un paši varētu to darīt. Man ar lepnumu jāatzīst, ka mēs esam valstij saekonomējuši miljonus.
Ja runā par neveiksmi, tad tā ir tieši tā lieta, ar kuru iesākāt. Es gan nedomāju, ka tā ir neveiksme. Šī personālvadības jeb cilvēkresursu attīstības stratēģija vēl nav apstiprināta. Tur ir runa par ierēdniecības attīstību, motivāciju, par to, kādā veidā valsts pārvaldes politikai ir jāvirzās un jāsasniedz savi mērķi gan ar profesionalitātes celšanu, gan kvalifikāciju valsts pārvaldē, gan arī motivējot cilvēkus vispār nākt uz valsts pārvaldi strādāt. Jo nav jau nekāds noslēpums - ja kāds ir vainīgs, tad tas ir ierēdnis. Tas ir sabiedrības pieņēmums, neskatoties uz to, ka pašvaldībās strādājošie vispār nav ierēdņi, bet visvairāk cilvēki saskaras tieši ar pašvaldību cilvēkiem. Ir valsts pārvaldes iestādes, kas ir stipri uzlabojušas savu kvalitāti, piemēram, CSDD, kur cilvēkiem vairs nav jāstāv milzīgās rindās. Veselības apdrošināšana, sociālā apdrošināšana ir valsts pārvaldes jomas, par ko cilvēki nesūdzas, bet sūdzas par to, ka viņiem ikdienā, ejot uz savu pašvaldību, ir problēmas. Kad pati saskaros ar problēmām pašvaldībā un man mēģina pateikt, ka man nav nekādu tiesību, tad es domāju: nu labi, mēģināsim kaut kā iedabūt arī pašvaldību darbiniekus tajā ierēdniecībā iekšā. Tas ir viens no risinājumiem, ka tomēr visiem ir vienāda atbildība sabiedrības priekšā.
Ja nav noslēpums, kādi ir nākotnes plāni?
Piedāvājumu ir diezgan daudz. 2. janvārī ar savu ģimeni braucu nedēļu atpūsties. Kad būšu izvēdinājusi galvu, tad aizbraukšu uz vienu no Eiropas institūcijām, kura ļoti grib mani pie sevis darbā un ar kuru es labprāt strādātu, bet negribētu aizbraukt no Latvijas. Es mēģināšu atrast optimālu risinājumu, lai strādātu ļoti svarīgā Eiropas institūcijā ļoti svarīgu darbu, būdama lielāko daļu Latvijā. Man ir arī piedāvājumi no privātā biznesa Latvijā, ļoti labi piedāvājumi no akadēmiskā biznesa, kas ir mana sirdslieta - strādāt ar studentiem, jo tur es redzu, ka cilvēki kaut ko no manis var iemācīties un ka tas viņiem nes ļoti reālu un ātru labumu. Tā ir lieta, kas mani pašu motivē, jo tad es jūtos ļoti vajadzīga kādam.