Skolotāja Ieva Rakova, kura aktīvi izmanto Pasaku taku ikdienas mācību procesā, stāsta: «Mācību metode ir aktuāla, jo skolēniem un arī pieaugušajiem patīk spēlēties, un viņi pat nepamana, ka vienlaikus arī mācās. Literatūras skolotājiem Pasaku taka var būt nozīmīgs atbalsts folkloras apguvē, kā arī citu daiļdarbu interpretācijā, jo pasaku spēles noteikumus var papildināt katrs skolotājs pēc vajadzības un metodiskajām iecerēm.» Īpaši noderīga metode esot sākumskolas klasēs, taču arī lielākajiem skolēniem ir interesanti, jo spēles sarežģītību iespējams pielāgot dažādiem vecumiem. Lielākoties Pasaku taka tiek izmantota, mācoties literatūru, bet tikpat labi to var pielāgot vēstures, sociālo zinību apguvei.
Skolēniem klasē vai Pasaku takā tiek izstāstīta pasaka, tā var būt gan no tautas pasaku krājumiem, gan literārā pasaka, teika, stāsts vai pat dzejolītis. Pasaku, stāstu vai dzejoli var sacerēt arī bērni paši. Svarīgi vienoties, kāds no Pasaku takā esošajiem tēliem literārajā darbā būs sastopams. Skolēni sadalās komandās un starp vides objektiem atrod atbilstošo tēlu. Tad seko fiziskās jeb spēles aktivitātes, piemēram, bērniem cimda tēla rombos jāiemet noteikts skaits bumbiņu. Par katru precīzo metienu tiek piešķirts noteikts punktu skaits. Ja iemet tuvākajā rombā, iegūst mazāku punktu skaitu, ja tālākā - lielāku. Iegūto rezultātu pieraksta lapā un dodas tālāk pie nākamā tematiskā objekta.
«Bērniem ir aktuāli izkustēties, joprojām starpbrīžos sākumskolēni izspēlē rotaļas, ko daudzi tagadējie pieaugušie atceras no savas bērnības: Ķerenes, Sasaldētos, Augstāk par zemi u. tml. Tātad bērniem spēles moments ir svarīgs! To integrējot mācību procesā, var panākt, ka bērni saprot - mācības nav kaut kas garlaicīgs, atrauts no reālās dzīves, bet var būt arī patīkams un jautrs laika pavadīšanas veids. Kustības svaigā gaisā ir svarīgas, ne visi bērni pēc stundām dodas uz kādu deju vai sporta pulciņu, tāpēc Pasaku taka dod iespēju izkustēties,» apgalvo skolotāja Ieva.
Spēļu izmantošana ļauj mācību saturu apgūt interaktīvi, padarot mācības viegli uztveramas un interesantas. Temati, kuri prasa augstākās domāšanas prasmes, ikdienā skolēnos rada pārliecību, ka tas ir ļoti grūti un tāpēc neinteresanti. Mācību spēles šo apburto loku lauž. Iesaistoties spēlē, skolēni mācību saturu apgūst patstāvīgi, reizēm varbūt pat neapjaušot, ka spēles azartā ir apgūtas ne tikai jaunas prasmes, bet jau konkrētas zināšanas.
Protams, Pasaku taka nav pamatmetode kāda mācību priekšmeta apguvē, bet gan papildinstruments, kas zināšanu uztveri padara atraktīvāku un akadēmiskās gudrības tuvina bērniem saprotamu un interesantu formu veidā. Skolotājam jāspēj skolēniem pamatot, ka nepieciešami dažādi mācīšanās veidi, un jāspēj arī sabalansēt klasē mācāmās vielas proporciju ar spēļu metodes izmantošanas biežumu. Pasaku takas spēles var izspēlēt gan individuāli, gan grupās, bet, strādājot ar bērniem, parasti klases tiek dalītas komandās - tā skolēni apgūst arī prasmi sadarboties, paļauties citam uz citu, tiekties pēc uzvaras un izvērtēt savu veikumu, plusus un mīnusus, ja sniegums nav bijis tik labs, kā gribētos. Spēle un brīvdabas vide ir veids, kā socializēties. Pasaku taku iekārtoja skolas darbinieki un vecāki, iesaistoties arī pašiem skolēniem, tāpēc to uzturēt, lietot un kopt visiem ir pašsaprotams pienākums.