Līdz nākamā gada maijam būtu jāizstrādā uzlabojumi Zemes pārvaldības likumprojektā, jo tad sākas jaunais Eiropas Savienības (ES) finanšu periods, kas sola pakāpenisku Latvijas tiešmaksājumu pietuvināšanos ES līmenim.
Patlaban esošais ierobežojums, kas Latvijas zemi neļauj iegādāties fiziskai personai no ārvalstīm, apejams pāris dienās. Persona nodibina šeit SIA un tad uz SIA vārda kā juridiska persona iegādājas īpašumu. Likums to atļauj, un šis ārzemnieks Latvijā vairs vispār var neparādīties. Kaut gan kopš neatkarības atjaunošanas vēl nav radīts reģistrs, kurā būtu redzams, cik tad īsti zemes iegādājušies ārvalstnieki, ekspertu aptuvenie aprēķini liecina, ka tie varētu būt 20% zemes. Zemnieki stāsta, ka Latgalē ārvalstniekiem pieder pat aptuveni 40% zemes. Turklāt šim skaitlim ir izteikta tendence pieaugt.
Vainīgo nav
Problēma ilgusi teju 20 gadu. Atbildīgās personas, kas pieļāvušas tādu situāciju, atrast faktiski vairs nav iespējams. Mainījušies ministri, mainījies Saeimas Tautsaimniecības komisijas sastāvs, un patlaban pie teikšanas esošie ierēdņi norāda, ka tieši viņi ir tie, kas problēmu beidzot risina.
Neatgriezenisku punktu uz i pielicis tas, ka, iestājoties ES, tika parakstīts nosacījums, kas faktiski neierobežoti atļauj ārvalstniekiem iegādāties īpašumus Latvijā, jo brīvais tirgus Latvijas pilsoņiem atļauj pirkt īpašumus ārvalstīs, bet ārvalstniekiem - mūsu valstī.
«Lietuvā, piemēram, lai nodibinātu SIA, 51% jābūt vietējam kapitālam. Protams, arī tur šo prasību var apiet, bet Latvijā ārzemniekiem vispār nav nekādu sarežģījumu. Īpaši pirms vēlēšanām šis jautājums atkal un atkal aktualizējas, bet reāli darbi nekad nav sekojuši,» stāsta Zemnieku saeimas priekšsēdētāja Maira Dzelzkalēja.
To, ka zemes pārdošanas politika Latvijā ir viena no liberālākajām Eiropā, M. Dzelzkalēja skaidro, sakot - tā ir XX gadsimta deviņdesmito gadu sākuma valdības kultivētā domāšana, jo tad zeme tika uzskatīta par nekustamo īpašumu, nevis ražošanas resursu. «Ir valstis, kurās strikti noteikts, kas un ar kādām zināšanām drīkst pirkt zemi un šajās valstīs par zemi domā kā par ražošanas resursu, tāpēc pircējam tiek prasīta izglītība lauksaimniecībā, jo zemi nevar padarīt ražīgu bez zināšanām.» Tajā pašā laikā M. Dzelzkalēja uzsver - vaina nav tikai ārzemniekos, bet arī mūsos pašos: «Ne jau kāds ar varu liek zemi pārdot. Tur, kur mūsu pašu zemnieki bijuši ļoti aktīvi un saimniekojuši, ārzemniekiem grūti ienākt.»
Risinājums - pirmpirkums
Zemes pārvaldības likuma grozījumos galvenais uzsvars tiks likts uz pirmpirkuma tiesību ieviešanu. Pašreizējā redakcijā paredzēts, ka vispirms uz zemi varēs pretendēt radinieki un laulātie, tad ilgstošie zemes nomnieki, piegulošo zemju īpašnieki un tad lauksaimniecības produkcijas ražotāji, kuru ražošanas centrs atrodas 20 kilometru rādiusā no zemes, bet pēc tam - Zemes fonda administrators. Tikai tad, ja visi iepriekšminētie atteiksies pirkt, uz zemi varēs pretendēt pārējie, tai skaitā ārzemnieki.
Lai persona varētu iegādāties 10 un vairāk hektāru lielas lauksaimniecības platības, tai būs jābūt ar lauksaimniecības izglītību, vismaz trīs gadus pēc kārtas aktīvi jādarbojas šajā nozarē Latvijā. Patlaban likumprojektam tiek izstrādāti priekšlikumi. Zemnieku saeimas valdes sēdē Zemkopības ministrijas pārstāvis Arvīds Ozols zemniekiem sacīja, ka daudzas detaļas ir vēl diskutējamas: «Visiem kopīgi jāizlemj, kur liksim komatus, kur - punktus.»
Kaut gan iecere ir liels solis uz priekšu, tomēr nevar lolot ilūzijas par gludu un ātru likumprojekta virzību, teic M. Dzelzkalēja un turpina: «Šie ierobežojumi un nosacījumi attieksies arī uz latviešiem. Pieļauju, ka būs šūmēšanās vietējo lauksaimnieku vidū.»
Neko labu negaida
Paši zemnieki pret jauno likumprojektu noskaņoti skeptiski. Ieva Alpa-Eizenberga, kura Salacgrīvas novada zemnieku saimniecībā Robežnieki nodarbojas ar lopkopību, uzskata: «Tiem, kas to visu izstrādā, ir pārāk «mīkstas rokas». Es šaubos, ka līdz maijam izdosies ko paveikt, jo ir milzīgs haoss. Toties ES vecajās dalībvalstīs šī problēma sen atrisināta.»
«Zemes fonda izveide, par ko tagad tiek runāts, nav nekāds risinājums, un arī ar pirmpirkuma tiesībām var uztaisīt muhļi-muhļi,» savu pārliecību pauž Jelgavas novada zemnieku saimniecības Mežacīruļi īpašnieks Juris Cīrulis.
Mareks Bērziņš no Mazsalacas z/s Lojas izsaka cerīgāku viedokli: «Beidzot kaut kas sācis virzīties. Izrādās, ka tomēr var izdomāt metodi, kā veidot pirmpirkumu.»
Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka norāda, ka situāciju atrisināt nav vienkārši, jo liela nozīme ir attieksmei pret lauksaimniekiem: «Ja mēs sabiedrību zombējam, ka lauki iztukšojas un ka perspektīva ir tikai lielajām saimniecībām, bet pārējiem nav vietas uz lauksaimniecības zemes, tad mazie zemnieki vairs necer uz valsts atbalstu un zemi pārdod ārzemniekiem. Pārdošana notiek arī aiz aizvainojuma.»
Zemkopības ministres parlamentārais sekretārs Edvards Smiltēns uzskata, ka apturēt zemes pārdošanu ārvalstniekiem var, veidojot kooperatīvus, jo nelielie zemes gabali jāapvieno: «Mums jākļūst vienotākiem un jāsadarbojas. Efektīvi apsaimniekot mežus un zemi var arī pie sadrumstalotas īpašumu struktūras, taču tad nepieciešama kooperācija. Ironiski, bet lielākie Latvijas mežu uzpircēji ir tieši Zviedrijas un Somijas iedzīvotāju veidotie kooperatīvi,» norāda E. Smiltēns.
Arī premjera Valda Dombrovska padomnieks lauksaimniecības jautājumos Uldis Krievārs uzsver: «Mēs izvērtējam Francijas pieredzi, kur iegādāties lauksaimniecības zemi drīkst jebkurš, savukārt, lai iegūtu tiesības šo zemi apstrādāt, sava kvalifikācija ir jāpierāda komisijas priekšā, turklāt valsts valodā. Lai lauksaimniekiem piedāvātu izdevīgākus nosacījumus, pērnā gada vasarā tika piešķirti 10 miljoni latu. Tāpat ZM jāsagatavo līdzīga programma mežu zemes iegādes kreditēšanai.»