gadam tam bija jāsasniedz 10%. Latvija šim līmenim lēni, taču pārliecinoši tuvojusies - uzbūvētas biodegvielas rūpnīcas, palielinājušās rapša lauku platības - šobrīd to mūsu valstī audzē vairāk nekā 120 tūkstošos hektāru. Taču Eiropas Parlamenta (EP) deputāti 11. septembrī pēc ilgām debatēm ar 356 balsīm par, 327 pret un 14 atturoties apstiprināja noteikumus, kas ES dalībvalstīm pieprasa steidzami pāriet uz jauniem biodegvielas ražošanas veidiem, piemēram, no salmiem, jūraszālēm un atkritumiem. Noteikts, ka pēc septiņiem gadiem šai jaunākās paaudzes biodegvielai jāveido vismaz 2,5% no kopējā transportlīdzekļu enerģijas patēriņa. Savukārt pašlaik izmantojamās no pārtikas kultūraugiem ražotās biodegvielas patēriņš sešu gadu laikā jāsamazina līdz sešiem procentiem. EP tādējādi cer samazināt siltumnīcefekta gāžu izmešus, ko rada lauksaimniecības zemes izmantošana biodegvielas izejvielu audzēšanai.
Grauj uzticību
Lauksaimnieki un biodegvielas ražotāji līdz pēdējam brīdim šaubījās, vai EP strīdīgo lēmumu pieņems, un šādu notikumu pavērsienu negaidīja - gan vieni, gan otri tehnikā un ražotnēs bija investējuši lielus līdzekļus, uzņemoties arī kredītsaistības. Uz to mudināja ES politika un daudzie valsts atbalsta pasākumi finansiālo kvotu un samazinātās akcīzes nodokļa likmes veidā biodegvielai un tās maisījumiem.
«Parlamentāriešu vairākums ar savu lēmumu mainījis spēles noteikumus, pirms atmaksājušās investīcijas tā saucamās vecās paaudzes biodegvielas ražošanā - no tiesiskās paļāvības principa tas ir nepareizi,» uzskata EP deputāts un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas loceklis Krišjānis Kariņš (V), uzdodot retorisku jautājumu: «Kurš uzņēmējs gribēs ieguldīt atkal jaunās tehnoloģijās, ja nav pārliecības, ka netiks atkal piemānīts?»
Arī Baltijā lielākā biodegvielas ražotāja SIA Bio-Venta valdes priekšsēdētājs Arnis Janvars uzskata, ka krasā politikas maiņa sagrauj attīstības iespējas šobrīd pielietotajam biodegvielas ražošanas veidam, liedzot iespēju atpelnīt investīcijas, kā arī mazina investoru uzticību: «Esošās tehnoloģijas kā izejvielu ļauj izmantot tikai augu eļļas, bet jaunās paaudzes biodegvielas ražošanai jāizmanto kardināli atšķirīgas tehnoloģijas, kas prasa līdz pat 10 reizēm lielākas investīcijas,» norāda A. Janvars, kura vadītā rūpnīca 2012. gadā sasniegusi 80% ražošanas jaudu. Izejvielas - rapšu sēklas - SIA Bio-Venta iepērk galvenokārt no Latvijas lauksaimniekiem un graudu tirgotājiem, kuri līdz ar minēto noteikumu maiņu, tāpat kā ražotāji, varētu ciest zaudējumus, jo samazināsies pieprasījums pēc viņu produkcijas.
Ieguldīti 67 miljoni
Zemkopības ministrijas Lauku attīstības atbalsta departamenta direktora vietniece Andra Balode gan norāda, ka vēl tuvākajos gados Latvijas lauksaimniekus, kuri audzē rapsi un citus graudus biodegvielas un bioetanola ražošanai, EP pieņemtie noteikumi neietekmēšot. «Šis priekšlikums paredz veicināt pakāpenisku inovatīvu šķidro un gāzveida biodegvielu ienākšanu tirgū, līdz ar to gan ražotājiem, gan lauksaimniekiem, plānojot savu saimniecisko darbību, paredzamās izmaiņas jāņem vērā,» iesaka A. Balode.
Kopš Biodegvielas likuma stāšanās spēkā 2005. gadā līdz 2012. gadam biodegvielas ražotāji bija ES un Latvijas valsts subsīdiju saņēmēju topa līderi. Lauku atbalsta dienests (LAD) šo gadu laikā kompensācijās par saražoto biodegvielas apjomu no valsts budžeta vietējiem nozares uzņēmējiem izmaksājis 67,3 miljonus latu. LAD pārstāve Kristīne Ilgaža skaidro, ka iestāde vēl nav saņēmusi jaunāko informāciju, kas ļautu paredzēt atbalstu nākamajam plānošanas periodam vai vismaz noteikt vadlīnijas turpmākajai darbībai.
Argumentus apšauba
SIA Bio-Venta vadītājs atklāj, ka biodegvielas ražošana bez tieša vai netieša valsts atbalsta neesot iespējama: «Ja atcels dotācijas pirmās paaudzes biodegvielas ražotājiem, mūsu darbība nesīs tikai zaudējumus. Pat pie esošā atbalsta lieluma minimālais termiņš investīciju atpelnīšanai ir 2020. gads,» aprēķinājis A. Janvars. Viņš atklāj, ka uzņēmums ar Eiropas Biodīzeļdegvielas asociācijas starpniecību vairākkārt vērsies pie Saeimas, EP un Eiropas Komisijas pārstāvjiem: «Mūs satrauc, ka Eiropas politika tiek balstīta uz šaubīgas zinātnes sniegtiem secinājumiem par netiešām zemes izmantošanas izmaiņām, neņemot vērā nozares devumu ekonomikai un citu zinātnieku pētījumus. Biodegvielas negatīvā ietekme uz pārtikas iegūšanu ir pārspīlēta, turklāt apmēram 60-75% rapša sēklu masas nonāk dzīvnieku barībā, tādējādi samazinot proteīna trūkumu Eiropas tirgū.»
Uzskati par to, vai netiešā zemes izmantošanas pārveide ir īsts vai iedomāts efekts, Eiropā dalās. Piemēram, dažās dalībvalstīs biodegvielu ražo no palmu eļļas, taču šim nolūkam izmanto tikai apmēram 2% - pārējo palmu eļļas apjomu patērē kosmētikas un citas industrijas, tādējādi liekot šaubīties, vai biodegvielas nozare ir galvenais ļaunuma cēlonis. K. Kariņš novērojis, ka par esošā biodegvielas ražošanas veida negatīvo ietekmi uz dabu un nabadzības vairošanu Āfrikā un Āzijā argumentējuši tie paši cilvēki, kuri pirms astoņiem gadiem iestājušies par biodegvielas ražošanu no eļļas un graudiem: «Viedoklis tiek mainīts, nedomājot par šādu svārstību ietekmi uz industriju. Vai tāpēc, ka kāds izgudrojis, kā lietot salmus, tagad jāiznīcina viss iepriekšējais?»