Šobrīd rit viņa pēdējās dienas sociālajā rehabilitācijas centrā no narkotikām atkarīgiem pusaudžiem Saulrīti - drīz jaunietis tiks izrakstīts, jo dzimšanas dienas tortē nopūtīs pilngadību iezīmējošās 18 svecītes. Šķelmīgi smaidot, viņš ieminas, ka labprātāk izvēlētos nevis torti, bet «gandžu» jeb marihuānu un uzvilktu kādu dūmu - kā nesenajā pagātnē.
Pirmo reizi narkotikas viņš pamēģinājis piecpadsmit gadu vecumā - draugu kompānijā savā mazpilsētā, kas atrodas Rīgas tuvumā. Pēc tam tas kļuvis par patīkamu ieradumu - pēc stundām uzpīpēt ko stiprāku par cigaretēm: «Efekts - nesalīdzināms, bet no mammas noslēpt daudz vieglāk, jo zālīti atšķirībā no cigaretēm nesaož.» Puisis neuzskata, ka bija kļuvis atkarīgs, jo varējis arī iztikt, taču neredzējis iemeslu atturēties, turklāt bijis aizraujoši izmēģināt dažādas vielas. Kur dabūja naudu narkotiku iegādei? «Nezagu, bet darbojos kā pārpircējs - «mantu» pirku no citiem dīleriem un pārdevu ar uzcenojumu - tīri, lai pašam pietiek devai.» To Matīss varējis apvienot arī ar mācībām jeb drīzāk - atrādīšanos stundās, jo, kā pats atzīst, skola viņu tolaik vairs sen neesot interesējusi.
Lēts, zils šķidrums
Kaltētavu vannasistabā jaunietis izveidoja nedaudz vēlāk - pēc tam kad atklāja vēl nesen brīvi nopērkamo apreibinošo augu maisījumu jeb spaisa ražošanas tehnoloģiju. «Pa pļavām lasīju dažādus augus ar pēc iespējas platākām lapām, kas labi uzsūca un saglabāja sevī visus ķīmiskos elementus. Kad augi sakalta, sadrupināju tos un apsmidzināju ar īpašo vielu, kur slēpās visa sāls. To pasūtīju interneta veikalā no ķīniešiem - viņi piedāvāja visu ko, smalki aprakstot efektus.» Ar piegādi problēmu neesot bijis - Matīss stāsta, ka kurjers rūpīgi iepakoto zilo šķidrumu piegādājis līdz durvīm. «Protams, ikreiz biju informēts par to, ka noteiktas formulas tiek aizliegtas, bet man tas neērtības neradīja - vienkārši nākamreiz pasūtīju cita veida vielu.»
Galaproduktu fasējis maisiņos un sācis tirgot - sākumā paziņām, vēlāk klientu loks kļuvis plašāks. Pats Matīss uzskata, ka nostrādājusi reklāma «no mutes mutē», jo pircēji viņa preci novērtējuši - tā esot bijusi gana stipra, jo smidzināmo - cenā pāris eiro par pudeli - neesot žēlojis. Viņa darbības rajons bija paša mazpilsēta un Rīga - Purvciems un daļēji arī centrs. «Cilvēki man vienkārši zvanīja, sarunājām tikšanos, un darījums notika. Noteiktās dienas stundās biju centrā, bet galvenokārt - Purvciemā. Tur man bija visvairāk klientu.» Kas bija regulārie pircēji? «Ļoti dažādi, bet galvenokārt pieklājīgi ģērbti jauni cilvēki, bija arī vecumā pēc 30, 40 gadiem.» Pieprasījums bijis gana liels, tāpēc tirgus dalīšanu vai konkurentu draudus nenācies piedzīvot. Savu mantu pīpējis arī pats, galvenokārt - vakaros, kad telefons bija atdzisis.
Maksā ar zagtām botām
Smalkus aprēķinus, cik lielu peļņu ienes katrs pārdotais maisiņš, Matīss neesot veicis, jo arī bez skaitīšanas bijis skaidrs, ka rūpals ir ļoti ienesīgs: «Cik man tur aizgāja - vien nopirkt no ķīniešiem tās pudeles un salasīt augus, vēl transportam. Bet katru vakaru atgriezos mājās ar tik lielu naudu, ka bija neērti skatīties uz mammu, kura to pašu summu saņēma par pusmēnesi. Dot viņai gan nevarēju - pats sevi tad nodotu.» Vēlāk viņu nodeva paša glaunais izskats, par ko gādāja dārgais apģērbs no sporta veikaliem. To gan Matīss nepirka pats, bet saņēma graudā kā samaksu par spaisu no tiem, kam nebija skaidras naudas, taču devu vajadzējis «kā elpot»: «Viņi zaga sporta veikalos preces un mainīja tās pret maisiņiem. Man tas bija vēl izdevīgāk - varēju katru dienu uzvilkt jaunas drēbes un botas, savukārt pēc tam tās nobildēju un ar sludinājumiem internetā pārdevu. Skaidrs, ka tādējādi nopelnīju vēl vairāk, bet mammā mans pilnais skapis radīja aizdomas.»
Uzturoties Saulrītos, Matīss pabeidzis devīto klasi, un tagad viņam esot pārdomu laiks: «Negribu atgriezties dzīvot savā pilsētā, tāpēc mudinu mammu pārvākties, taču viņa nepiekrīt, jo nesaprot, ka tajā vidē, starp vecajiem paziņām, atkal atsākšu tirgot un lietot... Plānoju sākumā padzīvot laukos pie omes - tālāk no grēkiem -, bet ko tālāk? Iet strādāt uz Maximu? Pēc tādas naudas, ko pelnīju, būdams dīleris, baidos, ka neviens algots darbs Latvijā mani neinteresēs.»