Lai nodrošinātu pilnīgu palīdzību, strādā multidisciplināra komanda, kurā ietilpst ārsts, medmāsa, psihologs, psihoterapeits, sociālais darbinieks un kapelāns. Pašlaik komandas mājas vizītes pieejamas tikai Rīgas un Pierīgas iedzīvotājiem, reģionos tās fiziska klātbūtne iespējama vien ārkārtas gadījumos. Taču tālāk dzīvojošie atbalstu jebkurā laikā var saņemt vismaz telefoniski.
Biedrības pārstāve Vineta Grignāne-Drande, kura pati audzina slimu bērniņu, atklāj, ka nākotnes mērķis ir, lai valsts apmaksātu gan ārstniecību, gan garīgo un psiholoģisko atbalstu visā valsts teritorijā. To plāno panākt, izveidojot mobilās brigādes.
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākais eksperts Aldis Dūdiņš atgādina, ka Saeimā pērn sāka skatīt grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kas ietver arī jautājumu par finansējumu bērnu paliatīvajai aprūpei. Tās pieejamība visā Latvijas teritorijā varētu tikt nodrošināta, sākot ar 2018. gadu, pagaidām gan vēl neesot skaidrs, kāda summa nepieciešama, lai mērķi sasniegtu.
Tā kā ar šā brīža valsts finansējumu nav gana, biedrība regulāri īsteno dažādus projektus, kuros gan veicina sabiedrības izpratni par jautājumu, gan piesaista nepieciešamos līdzekļus, lai panāktu pēc iespējas labāku pakalpojuma pieejamību neatkarīgi no cilvēku lokācijas. Tās pārstāvji uzsver, ka paliatīvā aprūpe vajadzīga ne vien pašam smagi slimajam bērnam, bet arī pārējiem ģimenes locekļiem: «Tā visai ģimenei ir ļoti smaga situācija, kura var ilgt gadiem. Slimā bērna vajadzības bieži ir tādas, ka iziet ārpus mājas visiem kopā ir neiespējami, daudzas ģimenes to nav darījušas gadiem.»
Pēc A. Jansones aplēsēm katru gadu Latvijā ir vismaz 20 jaunu ģimeņu, kuras izjūt vajadzību pēc šā pakalpojuma. Taču neskatoties uz to, kopējais skaits var arī sarukt - pērn tās bija 178 ģimenes, bet šogad 140. Skaitļu atšķirība izskaidrojama ar to, ka daži no bērniem aiziet mūžībā, bet citiem veselības stāvoklis stabilizējas tiktāl, ka ikdienā var iztikt bez intensīvas aprūpes.