Vindzoras skaistums ik gadu pievilina tūkstošiem tūristu, bet Slāva ir pilsēta, uz kuru cilvēki no visas pasaules brauc piepildīt savus sapņus. Pastaigājoties pa Slāvas Haistrītu (galveno ielu), poļu, urdu un afrikāņu valodu var dzirdēt biežāk nekā angļu. Lai gan turpat blakus ir miljonu pilsēta Londona, Slāvā ir salīdzinoši zemāks bezdarba līmenis un arī zemākas īres maksas. Vairums darba iespēju gan ir fabrikās, piemēram, Marsa šokolādes batoniņu vai Lego spēļu klucīšu ražotnē, bet ne vienmēr iebraucēju sapņi ir grandiozi. Bieži tie ir nopelnīt pietiekami, lai palīdzētu tuviniekiem dzimtenē, izskolot bērnus vai īrēt pašiem savu dzīvokli.
Parasti iebraucēji no Austumeiropas, ieskaitot mani, plāno kādudien atgriezties dzimtenē, bet imigranti no Austrumu valstīm Slāvā visbiežāk paliek uz dzīvi, atvedot līdzi savu valodu un kultūru. Viņu dzimtenē dzīves līmenis ir nesalīdzināmi zemāks nekā Austrumeiropas valstīs. Tāpēc nav brīnums, ka viņi paliek strādāt Slāvas fabrikās gadiem. Daži sāk savu mazo biznesu - kebabu, austrumu saldumu un kariju smarža uz ielām ir pierasta. Slāva zeļ no maziem veikaliņiem.
Protams, arī Slāvā ir cilvēki, kas atbrauc bez īpaša mērķa un dzīvo, lai izklaidētos un aizmirstu ilgas pēc mājām. Pati Slāvā nodzīvoju trīs gadus, tur pabeidzu 9. klasi. Divus no tiem kopā ar mammu dzīvojām komunālajā mājā, dalīdamas to ar sešiem svešiniekiem, kas nemitīgi mainījās, no Austrumeiropas. Šādas komunālās mājas Slāvā ir ik uz soļa. Vairumam no mūsu mājas biedriem, ieskaitot saimnieku, alkohols ir neatņemama ikdienas daļa. Viņi cēlās ar rītausmu, lai dotos uz darbu celtniecībā vai fabrikā, saņemtu algu, lai lielāko daļu tās nodzertu. Retais iemācījās runāt angliski vai sakrāja pietiekami, lai uzlabotu savu dzīves līmeni, bet viņus tas īpaši neuztrauca.
Gadās reizes, kad šīs divas atšķirīgās pasaules sanāk kopā. Piemēram, 2006. gadā Anglijas karaliene Elizabete II ar savu vīru Filipu svinīgā ceremonijā atvēra jaunuzcelto Austrumberkšīras koledžas ēku Vindzorā, kur tolaik mācījos. Ceremonija ilga mazāk nekā stundu, un tās laikā abi monarhi pārmija pāris vārdu ar skolēniem. Arī es brīvi aprunājos ar Filipu, jo domāju, ka viņš ir delegāts, nevis kroņprincis. Uz pāris mirkļiem mūsu ceļi bija krustojušies, un tad mēs atgriezāmies savā ikdienā. Es - komunālajā mājā Slāvā, viņš - greznajā Vindzoras pilī.