Velosipēds ir viens no cilvēka izpausmēm - neatkarīgi no tā, pie kāda transportlīdzekļa stūres mēs atrodamies, tas ir viens no mūsu komunikācijas veidiem. Pilsēta ir skatuve - tā ir publiskā telpa, kuru lieto ikviens no mums. Tas, kā mēs komunicējam publiskajā telpā, ir filozofisks jautājums. Vide veido cilvēku, un cilvēks veido vidi, bet katram no mums ir vienas un tās pašas vajadzības - vēlme pēc savas vietas, nepieciešamība to kontrolēt un justies kā mājās. Bieži vien mēdzu pārveidot teicienu «parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas tu esi», tā vietā sakot «parādi man savu pilsētu, un es pateikšu, kā tu komunicē».
Kāda ir mūsu galvaspilsēta Rīga?
Es Rīgu mēdzu salīdzināt ar maigu, daiļu sievieti. Šis man bija ienācis prātā, klausoties, kā Tallinas mācītājs izsakās par savu pilsētu, - tā, viņaprāt, līdzinās vīrieša tēlam, kurš citus vēro no kalna virsotnes. Rīga, manuprāt, ir skaistule - pietrūkst vien dažu akcentu apģērbā, lai tā kļūtu par apbrīnojamāko sievieti zemes virsū.
Vai šobrīd pilsētas apģērbs ir noskrandis?
Es domāju, ka jā, bet tas nav saistīts ar apbūvi, jo pēdējā laikā šajā ziņā darīts salīdzinoši daudz. Jāpiebilst arī, ka tas prasītu pārāk daudz līdzekļu un laika, - pēc deviņdesmitajiem gadiem daudzas ēkas ir privatizētas. Izmaiņas iespējams veikt publiskajā telpā, kuru pie labas gribas un efektīvas komunikācijas iespējams mainīt uz labo pusi.
Ar ko saistāmas šīs izmaiņas?
Kaut vai ar velotransporta attīstību - tas atdzīvinātu pilsētvidi. Riteņbraukšana kā tāda ir ļoti ērta, ātra un ļauj ietaupīt līdzekļus. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm mums ir pietiekami kvalitatīvs publiskā transporta tīkls, bet lielākoties tomēr velosipēdu atzīstu par vislabāko pārvietošanās līdzekli. Arī mēs ar kolēģiem tam dodam priekšroku ikdienā - īpaši dodoties darba darīšanās, vienmēr pārvietojamies ar divriteni. Ja mums vajadzētu braukt ar auto vai sabiedrisko transportu, tas aizņemtu trīsreiz vairāk laika un līdzekļu.
Kādas ir jūsu domas par nupat izveidoto velojoslu Elizabetes ielā?
Pirmoreiz pa to braucot, biju patīkami pārsteigta - tur patiesi bija atvēlēta vieta velosipēdistam. Sajūta bija fantastiska! Neatzīstu riteņbraucēju negācijas pret šo jaunievedumu - jāatceras, ka neviens no velobraucējiem atvēlētajiem ceļiem nav ideāls, bet tas nav arguments infrastruktūras neattīstīšanai. Neesmu infrastruktūras plānotāja un projektētāja un vairāk spriežu no ikdienas viedokļa, bet nekā nedarīšana taču būtu daudz sliktāka. Josla noteikti būtu nepieciešama arī citviet, jo tas velosipēdistam liek justies droši. Manuprāt, tā noteikti būtu jāizveido arī uz Brīvības ielas. Tas, ka citi uzskata, ka mašīnām nepietiktu vietas, ir subjektīvs novērojums. Ziemā, piemēram, sniegs tiek izvietots metru no brauktuves labās malas, un mašīnas turpina kustēties uz priekšu. Tas būtu labāk arī pašiem autobraucējiem, jo publiskajā ārtelpā tiktu līdzsvarotas visu satiksmes dalībnieku intereses. Gan gājējiem, gan riteņbraucējiem jādod iespēja pārvietoties droši. Brīvības iela ir tāds kā simbols, taču jāatzīst, ka šeit komunikācija nav izdevusies.
No kā atkarīga satiksmes dalībnieku savstarpējā komunikācija?
Īpaši satiksmē daudz kas atkarīgs no mūsu ārējās čaulas - gājēji un riteņbraucēji, piemēram, pilsētvidē ar apkārtējiem komunicē brīvi, atrodoties vienā līmenī ar citiem. Savukārt autovadītāji sēž apvalkā, kas ietekmē arī to komunikācijas prasmes, kā rezultātā bieži vien rodas konflikti, strīdīgas situācijas.
Kā veloinfrastruktūras attīstīšana ietekmētu pilsētvides izskatu un cilvēka pašsajūtu tajā?
Manuprāt, pilsēta jau ir kļuvusi cilvēciskāka. Tai iedzīvotāju daļai, kura pa pilsētu pārvietojas automašīnās, šobrīd ir priekšrocības, bet mēs - gājēji un velosipēdisti - esam atstāti novārtā. Jāatzīst, ka mūsu ir ļoti daudz, un atbrīvoties no šīs satiksmes dalībnieku grupas ir neiespējami. Ja man kā velosipēdistam ir aizliegts kaut kur braukt, bet automašīnām atļauts, tad rodas nozīmīgs jautājums - kāpēc kāds satiksmes dalībnieks ir labāks par kādu citu? Kāpēc, piemēram, autovadītāja emocionālais vai psihiskais stāvoklis ir svarīgāks nekā riteņbraucēja? Pēc velojoslas ieviešanas daudzi autovadītāji pauda sašutumu, turpretī gājējiem nepatīk, ka braucam pa ietvi. Kur tad lai mēs braucam? Ierobežot vajag destruktīvas darbības, bet pārvietošanās iespējām jābūt daudzveidīgām. Šie jautājumi lielā mērā ietekmē arī sabiedrības noslāņošanos.
Vai varat salīdzināt situāciju pie mums un Eiropā?
Jāpiebilst, ka mūsu ielas ir absolūti nedraudzīgas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, māmiņām, veciem cilvēkiem un gājējiem kā tādiem. Visas Eiropas pilsētas ir orientētas uz interešu līdzsvarošanu, bet pie mums pagaidām uz galvenā pjedestāla novietotas automašīnas. Jāatzīst, ka mēs neesam tādi vienīgie, - tā ir sešdesmito gadu domāšana, un tolaik tādas bija visas pilsētas, taču jācenšas virzīties uz visu sociālo grupu integrēšanu sabiedrībā.