Valdības dienaskārtībā nonācis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) sagatavotais informatīvais ziņojums par to, kā veicas ar koncepcijas par korupcijas risku samazināšanu valsts pārvaldes iestādēs ieviešanu. Uzreiz jāatzīmē, ka nav iemesla raukt degunu un teikt, ka šī ir kārtējā «atrakstīšanās», - izvēlēto instrumentu ietvaros iestādes cenšas, jautājums ir tikai par to, vai šiem instrumentiem objektīvi nav maza ietekme un cik pareizs ir fokuss vispār.
Par «instrumentiem». Tātad ar korupcijas riskus mazinošu procedūru, piemēram, t. s. četru acu princips u. c., izstrādi viss ir puslīdz kārtībā. Rau, robežsargiem vien ir ne tikai savs Ētikas kodekss, bet arī īpaša Godprātības anketa. Vīpsnāt par šādiem regulējumiem ir lieki - tie nepieciešami kaut tādēļ, lai vajadzības gadījumā varētu pārmācāmajam norādīt, ko tieši viņš ir pārkāpis, t. i., lai būtu juridisks pamats sodīšanai. Tajā pašā laikā ikvienam ir skaidrs, ka ar pareizi aprakstītām procedūrām ir krietni par maz.
To saprot arī valsts pārvaldes vadītāji, un tiek saprātīgi norādīts, ka korupcijas risku palielina «kritiski zems un mājsaimniecības pamatvajadzību nodrošināšanai nepietiekošs» atalgojums. Var, protams, strīdēties, kas kuram ir «pamatvajadzības», tomēr pareizi vien ir. Tātad - lai cik nepopulāri tas skanētu - daļai no pārvaldē strādājošajiem atalgojums jāpalielina. Bet - vai ar to pietiks? Finanšu ministrija (FM) ziņojumā norāda, ka ir plāns, lai 2016. gadā valsts pārvaldē nodarbināto vidējā mēnešalga nebūtu mazāka par 75% no attiecīgajiem amatiem normatīvajos aktos noteiktā algas maksimuma. «Joks» ir tāds, ka, kā pati FM atzīst, algu palielināšana jau notiek pat straujāk - nākamgad plānotie 75% ir jau sasniegti. Vai ir pārliecība, ka korupcijas kārdinājumi patiešām ir mazinājušies? Droši vien - nav. Pirmkārt, tāpēc, ka regulējumu izstrādē iesaistītās puses (pats KNAB, Tieslietu ministrija u. c.) secinājušas, ka nav iespējams tā īsti noskaidrot (jo skar tiesības uz privāto dzīvi, datu aizsardzību utt.), vai un cik lielas ir darbinieka parādsaistības. Ja tās nav zināmas, adekvāti izvērtēt darbinieka iespējamo aiziešanu neceļos nav iespējams. Rupji sakot, algu palielina, bet vienalga par maz kredītu nomaksai. Otrkārt, atalgojums - lai cik tas būtu nozīmīgs - nav burvju nūjiņa. Kaut tāpēc, ka, kā smejies, naudas nekad nav par daudz. Attiecīgi ir nepieciešama motivācija - ierēdnis jūtas vajadzīgs, viņam paša amats liekas gana prestižs, lai negribētos riskēt.
Te mēs nonākam pie minētā «fokusa». Korupcijas risku novēršana ir vajadzīga lieta, bet tikpat nepieciešama būtu koncepcija un saskaņota konkrēta rīcība, lai valsts pārvaldē strādājošo darbā būtu mazāk viņus pašus demoralizējošas un sabiedrību tracinošas birokrātijas un darbības imitācijas, lai viņi varētu parādīt lielāku iniciatīvu, redzētu savam darbam jēgu. Galu galā ļaudis ne mazāk par aizdomām par korupciju kaitina sajūta, ka pārvalde ir noslēgta, neieinteresēta, neefektīva «mašīna». Valsts kanceleja, Pārresoru koordinācijas centrs - uz priekšu!