Nav noslēpums, ka, ja politikā trūkst fokusa, ja tā ir pārāk raiba, tad labus rezultātus grūti sagaidīt. Fokuss nebija šīs valdības deklarācijai, savukārt rīcības plāns tai ir tikai turpinājums, ja tā var teikt, pagarinājums.
Deklarācijas gan tradicionāli ir vispārīgas.
Jā, bet tā nevajadzētu būt. Piemēram, LTRK ilgtermiņa stratēģija ir «uzlikta» uz vienas A4 lapas. Arī gada plāns. Arī valsts līmenī vajadzētu spēt lakoniski noformulēt stratēģiskos mērķus, un šo vienu lapu, tēlaini izsakoties, premjers var pielikt sev pie sienas kabinetā un savus darbus samērot, salīdzināt ar šādiem galvenajiem mērķiem. Gan deklarācijā, gan rīcības plānā vienkārši visa kā ir par daudz. Ja runājam par deklarāciju, tajā ir trīs galvenie virzieni. Pirmais: tautsaimniecības attīstība. Ļoti labi. Otrais: drošība. Šaubu nav - tas ir aktuāli. Trešais: indivīda un ģimenes labklājība. Labi. Šādi formulējumi ir tik visaptveroši, ka man grūti iedomāties, ko «zem» tiem nevar palikt. Bet tās attiecīgi nav prioritātes. Mūsuprāt, bija nepieciešama cita pieeja. Jo padomāsim: lai sasniegtu mērķus gan demogrāfijā, gan labklājībā, gan drošības nodrošināšanā, ir nepieciešama, rupji sakot, nauda. Tātad fokusam vajadzēja būt vienam - tautsaimniecības attīstībai. Un savukārt no šāda fokusa izriet divas prioritātes. Tikai divas: produktivitātes kāpināšana un eksports. Ja «uzspiež» uz šīm divām «pogām», sākas cēloņsakarību ķēdīte. Produktīvie un eksportspējīgie uzņēmumi var maksāt labākas algas, tas savukārt nozīmē, ka cilvēki mazāk brauc prom un atļaujas kuplākas ģimenes. Labākas algas nozīmē lielākus nodokļu ieņēmumus, kas savukārt nozīmē, ka valstij ir vairāk naudas drošībai. Produktīvie un eksportspējīgie uzņēmumi palīdz attīstīties arī citām nozarēm, kuru mērogi objektīvi ir ierobežoti - kafejnīcas, frizētavas, mazie tirgotāji utt.
Var jums piekrist, tomēr būsim reālisti - jāstrādā ar to materiālu, kas ir. Līdz ar to, kādi ir LTRK komentāri Straujumai tieši rīcības plāna kontekstā?
Labi, piezemējamies. Tātad pagājušajā nedēļā premjerministre iepazīstināja mūs ar rīcības plāna projektu, un mēs iesniedzām savus priekšlikumus, kurus saturiski varētu sadalīt trijos blokos.
Pirmais. Ja tas ir plāns, tad mēs nofiksētajiem uzdevumiem, darāmajiem darbiem iepretī vēlamies redzēt indikatorus, rādītājus, attiecinot pret kuriem varēs vispār spriest, vai uzdevums ir izpildīts. Lai nav «veicināsim», «atbalstīsim» utt. Pretējā gadījumā ir risks, ka mēs sakām, ka uzdevums nav izpildīts, savukārt valdības puse apgalvo, ka ir, jo «mēs taču veicinājām». Cik saprotu, premjere un arī Pārresoru koordinācijas centrs šim priekšlikumam piekrita.
Otrais. Ja ņem vērā, ka ekonomika atdziest, vismaz tajos rīcības plāna punktos, kas skar tautsaimniecību, izpildes termiņus ir nepieciešams saīsināt. Piemēram, biznesam ir ļoti svarīga nodokļu politika, tās prognozējamība. Lai nebūtu labi zināmās satrauktās gaidīšanas ik gadu, kas nu budžeta «pakā» būs par jaunumiem. Rīcības plānā parādās, ka nodokļu stratēģija tiks izstrādāta līdz 2017. gada vidum. Tātad pēc divarpus gadiem ir cerība ieraudzīt kādu uzmetumu, tikai problēma ir tāda, ka tad, iespējams, mums jau būs nepieciešama cita stratēģija. Divarpus gadi ir pārāk daudz - mēs sakām, ka šis darbs ir jāpaveic jau šī gada laikā.
Trešais. Virknē plānoto darbu rīcības plānā, mūsuprāt, deklarētais nav piepildīts ar reālu saturu. Konkrēts piemērs. Tātad tiek deklarēts, ka jāattīsta izglītības pakalpojumu eksports. Labi. Problēma ir tā, ka privātajām augstskolām nav pieejama fondu nauda kopmītņu izbūvēšanai. Valsts augstskolas var. Lai gan it kā vajadzētu būt skaidram, ka, ja arī privātajiem būtu šāda iespēja, ārvalstu studentu skaits palielinātos, attiecīgi palielinātos arī pakalpojuma eksports. Vai cits piemērs. Labi, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) palīdz uzņēmējiem ārvalstu tirgos, tomēr LIAA ir tik pārstāvniecību, cik to ir. Tas nav pārmetums, toties ir jautājums - kādēļ šajā eksporta veicināšanas funkcijā nepiesaistīt privāto sektoru? Piemēram, LTRK veido savu pārstāvju tīklu ārzemēs, mums līdzīgas organizācijas nodarbojas ar eksporta veicināšanu visā pasaulē. Darba visiem pietiks.
Jūs pieminējāt Latvijas ekonomikas atdzišanu. Šāds vērtējums izskan arī no citu ekspertu puses. Jautājums: kā mēs to mērām? Protams, prognozes kļuvušas piezemētākas, tomēr, ja atļauts tāds salīdzinājums, ir zināma atšķirība, vai slimnieks var ārstēties mājās, vai arī ir tik slikti, ka jāved uz slimnīcu.
Es varētu piekrist, ka ekonomikas atdzišana nav šodienas jaunums - ja pēc krīzes IKP ikgadējais pieaugums bija apmēram 5%, tad pieauguma tempa palēnināšanās parādījās jau pērn, aizpērn. Un tas arī nozīmē, ka atdzišana nav skaidrojama ar kādu vienu faktoru - piemēram, t. s. sankciju karu ar Krieviju. Paskatāmies, kas nodrošina pieaugumu šobrīd. Iekšējais patēriņš. Labi, bet tā pamatā faktiski ir pēckrīzes uzrāviens vai, citiem vārdiem sakot, šis faktors diemžēl nav ilgtspējīgs. Un būvniecība. Savukārt to mēs esam sabremzējuši ar uzturēšanās atļauju izsniegšanas regulējumu. Noliekam malā politiskos aspektus šai tēmai - vienkārši ir jārēķinās, ka tādā gadījumā būvniecība nebūs izaugsmi noturošs faktors.
Tātad abi faktori, uz kuriem joprojām «izbraucam», izskatās nelāgi. Savukārt eksports attīstās pieticīgi. Riska faktori tikai nāk klāt. Piemēram, ģeopolitiskās situācijas negatīvās sekas, iespējams, šogad būs jūtamas patiesībā vēl izteiktāk nekā pērn. Ekonomiku sāk skart uzņēmējdarbību negatīvi ietekmējoši lēmumi, kas tika pieņemti 2013. gadā, pērn - un mēs par to savlaicīgi brīdinājām. Piemēram, ierobežojumi līgumsodiem. Valdes locekļu personīga atbildība par nodokļu saistībām. Tā gabals pa gabaliņam savienojas un ar zināmu nobīdi laikā ietekmē ekonomiku kopumā. Plus ir pārrāvums starp diviem plānošanas periodiem Eiropas Savienības fondu apguvē - īsi sakot, ir pamatotas bažas, ka arī šīs naudas šogad Latvijas ekonomikā tā īsti neieplūdīs.
Uz t. s. Junkera plāna solītajiem miljardiem eiro kluba valstu ekonomiku stimulēšanai necerat?
Baidos, ka plāns ir orientēts uz lieliem Eiropas līmeņa projektiem, un tādu priekšā likšanā un aizstāvēšanā lielajām dalībvalstīm objektīvi ir krietni stiprākas pozīcijas. Diez vai tur būs nauda mazo un vidējo uzņēmumu sektoram Latvijā.
Īsi sakot, liekot to visu kopā, situācija neizskatās labi.