Jums tās astoņas vietas vajag? Paši arī balsojiet! Tieši tāda ir vēlētāju atbilde politiķiem, spriežot pēc Latvijai rekordzemās pilsoņu aktivitātes nule aizvadītajās Eiroparlamenta vēlēšanās.
Var, protams, vainot laika apstākļus, balsotāju piesaisti konkrētiem iecirkņiem, taču zemās līdzdalības pamatiemesls ir un paliek cilvēku motivācijas trūkums iet un par kādu atdot savu balsi. «Kas no tā mainās, ka tajos siltajos amatos sēdēs viens, otrs vai trešais?» - šķiet bija pamatjautājums, ko sev pēdējo nedēļu laikā uzdeva ļoti daudzi vēlētāji.
Problēma, ka priekšvēlēšanu reklāmu gūzmā tā arī nesadzirdējām atbildes uz jautājumu, kāpēc šīs vēlēšanas svarīgas ne tikai katram kandidātam personīgi, bet arī valstiski - kā to rezultāti ietekmēs vēlētāju dzīvi. Ja runājam tirdzniecības terminoloģijā, visur skanēja vien «nopērc mani», «ja nepirksi mani, nopirks citu», bet nevienā brīdī - kāpēc pircējam vispār tā prece būtu vajadzīga.
Rezultāts: tie, kas ievēlēti, turpmākajos gados Briselē pārstāvēs nevis Latvijas pilsoņu vairākuma, bet - pat kopā ņemot - niecīga, atsevišķos gadījumos pat margināla, mazākuma gribu. Juridiski tas nerada problēmas, bet no demokrātijas viedokļa šī ir pārstāvniecības katastrofa. Atskurbstot no panākumu vai zaudējuma atzīmēšanas, kā pirmā lieta, kas Latvijas politiķiem būtu jārisina, ir tieši - kā palielināt vēlētāju līdzdalību turpmākajās vēlēšanās. Pretējā gadījumā mēs riskējam, ka arī valsts groži vienā brīdī var nonākt kādas atsevišķas nelielas interešu kopas rokās, kas aizstūrētu nezin kur.
Pirmā lieta, ar ko būtu jāsāk, - nopietni jāmaina gan valsts, gan partiju līdzšinējā komunikācija. Vēlētāju beidzot jāsāk uztvert kā sevi cienošu, domājošu būtni, nevis kā zaldātiņu, ko izrīkot ar komandām un motivēt ar atsaucēm uz pienākumu rīkoties tieši tā un ne citādi. Ja valsts ko sagaida no manis kā pilsoņa (tostarp līdzdalību vēlēšanās), tai jāspēj pamatot, kāds labums no tā būs gan man personiski, gan maniem tuviniekiem, līdzcilvēkiem manā pašvaldībā, valstī. Un jānodrošina, ka mana balss tiek gaidīta jebkurā iecirknī, nevis tikai tajā vienā, kas atvēlēts pēc deklarēšanās vietas.
Tas pats attiecas arī uz partiju komunikāciju. Spilgts piemērs ir pretruna starp Andreja Žagara reklāmu intensitāti un zemajiem panākumiem, kur pamatā ir fokusēšanās uz ārkārtīgi šauru auditoriju. Komunikācijā izmantotās metodes drīzāk distancēja, nevis veicināja plaša vēlētāju loka pašidentificēšanos ar piedāvāto izvēli. Tā var rīkoties, tirgojot ekskluzīvus auto, kur preces nozīmīgumu ceļ arī to pulki, kas siekalodamies un apbrīnojot staigā apkārt, labi zinot, ka nekad neko tādu nevarēs atļauties. Bet ne politikā. Te svarīgāk, lai vēlētājs kandidātu uztvertu kā savējo, kam var uzticēties. Ar ko pie alus kausa (tējas tases) gribētos no sirds izrunāties un kura dēļ aiziet un nobalsot.