Igauņi vairākas reizes - beidzamo reizi tas bija Postimees - izteikuši kritisku viedokli par Latvijas bruņotajiem spēkiem. Kāda armija ir igauņiem, un kādas latviešiem nav?
H. T. Tas bija Postimees raksts, un esmu pārsteigts, ka Dombrovskis to pieminēja. Viens žurnālists to rakstīja. Domāju, tas nav sevišķi nopietni. Mūsu bruņotie spēki sastāv no profesionāļiem, Aizsardzības līgas - kā zemessardze Latvijā, vēl ir rezerve. Likumā noteikts, ka rezervistus varam izmantot krīzes gadījumos, piemēram, ķīmiskas krīzes gadījumā - tad iesaista ķīmiķus. Rezervistu sistēma dod ciešākas saites ar sabiedrību. Mazai valstij, ja kas notiks, vajadzīgs nācijas spēks, cilvēki, kas atrisina problēmu. Tas ir labs iemesls rezervju pastāvēšanai.
L. Z. Ne pārāk sen atcēlām obligāto karaklausību un veidojam Lietuvas armijas jauno modeli. Uzsākti jauni apmācību kursi. Paredzēts sagatavot rezerves virsniekus arī universitātēs. Bet, runājot par Latvijas kritiku, grūti tā salīdzināt. Katrai no trim armijām ir spēcīgās un vājās puses. Jāievēro atšķirīgā pieeja, dažādi apstākļi. Igauņiem, lietuviešiem, latviešiem ir līdzīga problēma - cīņa par resursiem.
R.R. Jāsaprot, ka, pirmkārt, Baltijas valstis patiešām ir mazas valstis, raugoties no globālās perspektīvas. Otrkārt, simt miljonu eiro vairāk triju Baltijas valstu aizsardzības budžetos - pat igauņiem, ja runājam par jebkuriem militāriem draudiem, nepalīdzēs. Pat ja Igaunija aizsardzības budžetam tērēs 5-6% no sava IKP . Kas jādara? Politiskajai vadībai jāievēro NATO dalībvalsts apņemšanās, un tā ir neapstrīdama patiesība. Slikts signāls, ja Igaunija ar 2% atrodas NATO valstu saraksta augšgalā, bet pārējās abas Baltijas valstis - saraksta apakšā. Tas nav pieņemami no politiskā aspekta. Piemēram, Somija, kas nav NATO valsts. Tur ir obligātais dienests, teritoriālā - totālā aizsardzība. Mūsu situācija ir būtiski atšķirīga. Jāpiekrīt, ka rezervisti nodrošina saikni ar sabiedrību, kura tāpēc saprot, kādēļ nepieciešami militārie spēki. Ar profesionālo armiju nav šādas saites. Grūti, sevišķi ekonomisko krīžu laikā, izskaidrot sabiedrībai nepieciešamību palielināt aizsardzības budžetu. Runājot par obligāto dienestu, XXI gadsimtā ar tehnoloģiju attīstību tam nav nākotnes. Ja vien neizvēlamies Šveices un Somijas modeli, iesaucot gandrīz visus vīriešus.
L. Z. Tendences Rietumeiropā rāda, ka visur atsakās no obligātā dienesta. Beidzamais piemērs Vācija, kur tas bija svarīgi pēc Otrā pasaules kara. Tā bija sabiedrības saite ar armiju. Īsā laikā nav iespējams apmācīt rīkoties ar modernajiem ieročiem, un bieži obligātā iesaukuma karavīri tikai atrodas bāzē, neko nedara. Kāds ir obligātā dienesta mērķis, kam gatavojam karavīrus? Ja gatavojam karadarbībai ar augsto tehnoloģiju izmantošanu, tas ir viens gadījums. Ja ir armija, kas apgūst partizānu kara vešanu, obligātais dienests ir saprotama lieta. Te nav pareizākā viedokļa.
H. T. Teicāt, ka tik un tā neesam spējīgi atrisināt kaut ko, taču, kad krīze sākas, tas notiek no kaut kā maza. Tā ir kāda sacelšanās, katastrofa, un, lai to apturētu, lai tas neattīstās par karu, jums ir jābūt resursiem, vajadzīgs vīru spēks. Miera laikā varat mierīgi veģetēt barakās, un jums pietiks tikai ar profesionāļiem. Par obligāto dienestu - nevajag uz to raudzīties kā uz kaut ko atšķirīgu, jo obligātais dienests ir tikai rezervju sākums. Nav svarīgi, vai to lietosim vai ne, galvenais, ka zinām, ka mums tas ir. Runāsim godīgi, cik daudz augsto tehnoloģiju ieroču ir mūsu valstīm? Domāju, nav tādu. Profesionāļu skaits Latvijā un Igaunijā ir līdzīgs, lietuviešiem ir nedaudz vairāk. Mums ir līdzīgs profesionāļu skaits, bet, ja vajag izmantot profesionāļus, piemēram, IT speciālistus, tādus atrodam. Un tomēr, ja jums ir laba obligātā dienesta sistēma, laba rezervistu uzskaite, jūs zināt, kā attīstījusies viņu civilā dzīve, tad viss ir atkarīgs tikai no tā, kā jūs to lietojat.
R. R. Tas, protams, ir atkarīgs no nacionālās stratēģijas, kādam karam jūs gatavojaties. Viens ceļš ir, ja valsts ir NATO dalībvalsts, otrs, -ja valsts nav NATO sastāvā. Piekrītu, ka obligātais dienests un rezervisti palielina spējas izdarīt asimetriskus triecienus, uzlabot pretošanos. Tieši tāpēc Latvijā ir zemessardze, mēs arī cenšamies radīt rezervistu sistēmu. Bet jūs nevarat pateikt, kura sistēma dos priekšrocības. Jūsu sistēma dos priekšrocības, ja iesaistīsieties partizānu karadarbībā - kādu pāris nedēļu vai mēnešu garumā.
H. T. Mēs īstenībā visi vēlamies, lai šāds pārbaudījums nekad nenotiktu.
R. R. Atgriežoties neatkarības sākumā - centāmies izveidot visus klasiskās militārās struktūras spēku veidus - gaisa spēkus, jūras spēkus, sauszemes spēkus, tieši tādu pašu struktūru kā lielo nāciju armijās. Ko esam sapratuši, ka mums ir daži simti cilvēku, piemēram, Latvijas gaisa spēkos ar, korekti pasakot, ļoti mazu militāro spēju efektivitāti. Un mums vajag rezerves, ja izveidotos nopietna situācija. Šādā perspektīvā ar pieciem tūkstošiem profesionāļu ir par maz. Viņi nevarēs pilnībā paveikt savu darbu. Vienīgi tad, ja NBS būs daļa no lielākiem NATO spēkiem. Bet es vēlos uzsvērt tieši 2% no IKP nozīmīgumu, tas vispirms ir svarīgs politisks jautājums, kas attiecas uz valsts politisko vadību, tas jāsaprot prezidentam, premjerministram, finanšu ministram - valsts politiskajai vadībai kopumā.
Cik atbilstoša NATO prasībām un XXI gadsimta draudiem ir Baltijas bruņoto spēku struktūra?
L. Z. Draudu dažādība palielinās. Mums ir daudz stratēģisku dokumentu Lietuvā, jauna nacionālās drošības stratēģija, jauna militārā stratēģija, dažādi dokumenti, kas parāda Aizsardzības ministrijas viedokli. Kādreiz draudu saraksts bija ierobežots, tagad - daudz plašāks. Tas ietver dažādus drošības aspektus, uz ko varētu atbildēt ar militāru spēku. Piemēram, enerģētiskā drošība, dažādi enerģētiskās drošības aspekti. Viens ir energoresursu piegādes militārajiem spēkiem, cits - enerģētiskā neatkarība, tad ģeopolitiskie faktori, kas ietekmē šo piegāžu nodrošināšanu. Kur ir militāro spēku darbības areāls - ne tikai Baltijas valstīs, mēs runājam par NATO, arī lielākām NATO valstīm. Tad starptautiskā migrācija, klimata izmaiņas, demogrāfiskās izmaiņas. Attīstības valstīs ir seši miljardi cilvēku. Mainās struktūra, sevi piesaka jaunie spēka centri - Ķīna, citas lielas valstis. Kur ir vieta militārajiem spēkiem, kāda veida konflikti mūs sagaida nākotnē - tā ir ļoti apjomīga diskusija šobrīd. Visos līmeņos vienmēr bijušas nopietnas diskusijas Baltijas valstīs - teritoriālā aizsardzība vai operacionālā - kāds līdzsvars nepieciešams un no tā ir atkarīga bruņoto spēku struktūra. Tas arī nosaka jūsu iepirkumu saturu un loģistiku.
H. T. Par saprātīgo pieeju aizsardzībai. Drošība ir plašs jēdziens, bet, kad runājam par militāro jomu, tas nozīmē, ka spriežam par militāro aizsardzību. Attīstot kaut kādas spējas, kas nav militāras, tās vairs nav militāras spējas. Tas ir kaut kas cits. Ja skatāties uz draudiem, kuru ir ļoti daudz un dažādi - mūsu aizsardzības plānā mēs izvērtējam, kā varam lietot militārās spējas, lai atbalstītu civilo sektoru dažādos aspektos. Dažs var jautāt, kāpēc jāattīsta militārās spējas, ir daži politiķi, arī Igaunijā, kas teiks, ka ar 1% ir pietiekami, kāpēc mums kaut kas jāattīsta? Taču jūs nekad nevarat zināt. Situācija mainās visai ātri. Jāvērtē, cik ātri parasti situācija nonāk līdz krīzei, karam. Un mazām valstīm kā mūsu ar limitētiem resursiem militāro spēju attīstīšana ir ļoti ilgs process. Jāliek katru gadu mazumiņš pie mazumiņa. Svarīgi, lai būtu resursi, lai varētu 2% sadalīt operācijām, personālam, spēju attīstīšanai. Turklāt nepieciešama politiskā stabilitāte, griba un izpratne, ka gadījumā, ja to nedarīsiet, kaut kas notiks. Ja nebūs vajadzīgo spēju, lai atrisinātu situāciju, jūs zaudēsiet. NATO nav šeit, mēs esam šeit. Lai nu kā - NATO spējas ir visai tālu.
R. R. Ne tikai mūsu valstīm, bet arī NATO kā organizācijai ir dažādas stratēģiskās dilemmas. Raugoties uz draudu spektru - tieša konvencionāla militārā konfrontācija tiek ņemta vērā, taču šī iespēja ir ļoti niecīga. Tāpat liela dilemma ir jautājums par militārā spēka lietošanu iekšējai drošībai, kā to akceptēs sabiedrība. Otrs liels jautājums, situācija drošības un aizsardzības vidē mainās daudz ātrāk nekā XX gadsimtā, laika dimensija ir kritiska, līdz ar to nozīmīgi lēmumi jāpieņem īsā laikā.
Kas mums jāizvēlas vispirms - teritoriālā aizsardzība vai dalība kopīgajās alianses operācijās?
H. T. Šajā gadījumā nevar runāt par prioritātēm. Strukturāli mums drīzumā būs labi sadalīta teritoriālā aizsardzība - par to atbildēs aizsardzības līga, bet citas vienības piedalīsies NATO operācijās. Te nav prioritāšu, tas ir atkarīgs no situācijas un kāda problēma jums jāatrisina. Domāju, NATO operācijas būs prioritāte, ko esam apņēmušies un cenšamies pildīt.
L. Z. Lietuva meklē vislabāko līdzsvaru, jo kopš pagājušā gada teritoriālās aizsardzības aspekts palielinās, iepriekš bija pastiprināta prasība pēc kolektīvās darbības, operācijām, bet beidzamajos gados notikušas dažas izmaiņas. Būs līdzsvars. Lietuva domā, kā uzlabot armijas spēku kvalitāti, izmantojot tos pašus resursus.
R. R. Tieši mazām nācijām ir jāatrod veids, kā vienas militāras spējas varētu izmantot starptautiskajās operācijās, teritoriālajā aizsardzībā vai NATO 5. paragrāfa operācijās. Ja ir sauszemes spēku brigāde, tai jāspēj īstenot teritoriālo aizsardzību, kolektīvās aizsardzības 5. paragrāfu un veikt starptautiskās militārās operācijas, piemēram, Afganistānā. Maza nācija nespēj dažādu uzdevumu veikšanai uzturēt atsevišķas vienības.
H. T. Mazai nācijai nozīmīga ir totālā aizsardzība. Ja kaut kas reāli notiks, jums ir vajadzīga aizsardzības līga. Jums ir nepieciešams personāls, kas vēlas aizstāvēt valsti. Ja paļausieties tikai uz tiem, kas saņem algu, neatrisināsiet problēmas.
Bieži runā par gudro aizsardzību, kāda tā ir īstenībā, vai spējam efektīvāk sadarboties, Baltijas valstu sadarbība?
H. T. Es gribētu būt ironisks. Taču jāskatās, kāda ir sadarbība. Dažreiz veicam kopīgas apmācības ar latviešiem, drīzāk gribētu teikt, visai bieži, radiosakaros ar somiem - tie ir šīs gudrās aizsardzības piemēri, bet tie jau pastāvēja. Ja latviešu un igauņu divpusējo sadarbība nosauksiet pa jaunam, vai tā būs gudrā aizsardzība? Es joprojām esmu nedaudz skeptisks par jaunu nosaukumu došanu. Nācijas, kas vēlas strādāt kopā, jau ir kopā.
L. Z. Atšķirīgas valstis NATO cenšas atrisināt problēmas un sagatavoties jaunām problēmām nākotnē ar limitētiem resursiem. Mūsu bruņotie spēki ir cīnījušies ar limitētiem resursiem jau no neatkarības sākuma. Esam centušies padarīt mūsu armiju labāku un šajā ziņā atšķiramies no saviem partneriem. Kā mēs varam salīdzināt sevi ar ASV, kur militārais budžets ir vairāk nekā 700 miljardu? Atgriežamies pie gudrās aizsardzības Baltijas valstīs. Ir iespējas arī dziļākai sadarbībai, kopīgiem iepirkumiem, bet te vienmēr ir nepieciešama griba.
R. R. Trīs Baltijas valstu gaisa telpas kontroles misija, ko veic citu NATO valstu iznīcinātāji, ir labs piemērs. Baltijas valstīs nav tādu resursu, lai iegādātos un uzturētu pašu lidmašīnas. Gudrā aizsardzība ir tikai jauns nosaukums, sistēma jau pastāv. Būtiska ir finansējuma samazināšanās aizsardzības jomā. Eiropā samazinās militārais finansējums, bet citur pasaulē palielinās. Ķīna, ASV, Indija, Brazīlija, Krievija palielina. Gudrajai aizsardzībai ir trīs galvenie izaicinājumi. Mēs runājam par kooperēšanos treniņu, izglītības un apgādes jomā, taču tas ierobežoti attiecas uz reālām kaujas spējām. Otra lieta, runājot par gudro aizsardzību, ir - valstu suverenitāte. Ja Baltijas valstīm nākotnē būs pieejamas kādas konkrētas kaujas spējas, bet joprojām ir trīs prezidenti, trīs bruņoto spēku komandieri, trīs aizsardzības ministri, kas būs tas, kam būs noteicošais vārds? Ja ieguldāt resursus kaujas gatavībā, gribat būt pārliecināts, ka šīs spējas varēsiet izmantot jebkurā laikā. Trešais gudrās aizsardzības punkts - sadarbības veidi starp lielām un mazām valstīm. Ja jums ir gudrā aizsardzība, piemēram, trīs Baltijas valstis plus ASV, ko ar tādu aizsardzības budžetu, kāds ir Latvijai, varēsiet izdarīt? Bet, ja mēs runājam par reālām kaujas spējām, piemēram, par bruņutehnikas iegādi, kaut kādiem lieliem projektiem - vai mēs joprojām neejam vairāk apmācību un apgādes, nevis reālu kaujas spēju virzienā?
H. T. Komplicēts jautājums. Viens britu ģenerālis teica, ka reāla kooperēšanās sākas no brigādes līmeņa. Kad viena nācija nosūta ārā vienu lielāku vienību. Ja nosūtām ārā jauktu vienību, kam ir atšķirīgs ekipējums, labi, mēs varam vienādi apgādāt, nopērkot tādu pašu ekipējumu, bet tas nav efektīvi. Valoda ir liela problēma. Kad jūs nokļūstat reālās problēmās, jārīkojas ātri. Vajag ātri pateikt, lai visi saprot.
L. Z. Igauņiem ir somu bruņutransportieri, mums - vācu, taču te ir nepieciešams kopīgs projekts, kas būtu pirmajā vietā visās trijās valstīs. Bet kā to izdarīt? Tā būtu nopietna sacensība starp kompānijām, kas gribētu tikt pie šī projekta. Ar kādu lobēšanu šīs kompānijas nodarbotos? No otras puses, ir daudz iespēju, un nevajadzētu no tā baidīties.
R. R. Mūsu valstu lielums noskaņo uz to, ka jāstrādā kopā. XXI gadsimtā ir jāatrod veids maksimāli efektīvai sadarbībai. Ir jāiegūst kopēja izpratne par drošības jautājumiem augstākajā politiskajā līmenī, kam būtu jāsākas ar politisko vadītāju dziļāku izpratni par dziļāku kooperēšanos drošības sektorā.
Baltijas politiķi ar bažām izteikušies par militārajiem draudiem no Krievijas.
L. Z. Ir viegli runāt vienkārši - jauns imperiālisms un nekas vairāk. Patiesībā ir runa par divām tendencēm. Kāda ir motivācija Krievijas elitēm: viena ir pilnībā imperiālistiska, jaunas Padomju Savienības būvēšana, Eirāzijas, muitas savienības būvēšana, militārās modernizācijas plāns, otra radikāli atšķiras - visu nosaka nauda un korupcija, tikai ekonomiskas intereses. Patiesība ir vidū. Baltijas valstīs nepieciešams daudz diskusiju par šo jautājumu.
H. T. Oficiālais viedoklis - draudi ir zemā līmenī, tomēr tos nav iespējams pavisam izslēgt. Es gribu atgādināt kāda admirāļa teikto - jūs varat novērot spēju attīstību, bet nekad nezināsiet, kad var rasties vēlēšanās pielietot šīs spējas.
R. R. Paskatieties no Krievijas perspektīvas. ASV fokusējas uz Kluso okeānu, tur ir Ķīna, Ziemeļkoreja, Japāna. Vai tas attiecas arī uz Krievijas nacionālo drošību? Noteikti! Sibīrija ar tās resursiem, kopējā robeža ar Ķīnu, kodolieroču izplatība, Arktika, Vidusāzija un Kaukāzs - tie ir svarīgākie Krievijas nacionālās drošības jautājumi. NATO jeb rietumu robeža būs daudz miermīlīgāka un prognozējamāka. Baltija nebūs starp svarīgākajiem Krievijas drošības jautājumiem.
L. Z. Mums svarīgākā ir Baltija.
R. R. Pasaule patiesi kļūst aizvien draudīgāka, un varam būt laimīgi, ka mūs nav skāris terorisms, nekontrolēts imigrantu pieplūdums un citi globālās drošības apdraudējumi. Tāpēc sabiedrībā bieži trūkst izpratnes, pat politiskajā vadībā, kādas ir vajadzības drošībai, lai palielinātu aizsardzības spējas. Ļoti daudzi jāpārliecina, ka ir nepieciešams izlietot 2% no IKP drošībai.