Ko, izņemot grāmatu uzglabāšanu, bibliotēka var piedāvāt XXI gadsimtā?
Pirmkārt, bibliotēka ir vajadzīga, ja kāda sabiedrība sevi vēlas uzskatīt par pasaules kultūras vienību. Tā arī nodrošina sociālās vajadzības cilvēkiem, īpaši tiem, kas dzīvo un strādā vieni. Bibliotēkas - sevišķi nacionālās bibliotēkas - uzdevumus šajā modernajā laikmetā nevar vienmēr skaidri saskatīt. Taču digitālo informāciju ir daudz grūtāk apstrādāt nekā analogo. Tā ir jāorganizē. Piemēram, jaunieši ir ļoti apķērīgi, izmantojot sociālos medijus, taču ir pierādīts, ka viņiem nav priekšstata, kā meklēt uzticamu informāciju. Ar Google un Wikipedia nepietiek. Ir informācijas struktūras, kas jāzina uzticamas informācijas meklētājiem un ko viņi var uzzināt, tiekot apmācīti. Tas ir servisa aspekts. Bet nacionālajām bibliotēkām arī pašām ir jāorganizē nacionālā digitālā informācija, lai darītu to pieejamu, jo nacionālās bibliotēkas mūsdienās veido starptautiskos tīmekļus. Turklāt lielākā daļa nacionālā rakstītā produkta nav interesanta starptautiskajiem izdevējiem, un attiecīgi nacionālajām bibliotēkām tas ir jāarhivē un jāorganizē. Daudzos gadījumos saistībā ar autortiesību ierobežojumiem liela daļa materiālu drīkst tikt izmantoti tikai bibliotēkas telpās. Piemēram, Somijā digitālo materiālu ļauts izmantot tikai nacionālās un pāris citu bibliotēku sienās. Šo materiālu drīkst izmantot tikai uz noteiktiem datoriem, to nav iespējams nokopēt. Visi šie aspekti nozīmē, ka nacionālās bibliotēkas mūsdienās spēlē ļoti aktīvu lomu. Piemēram, Somijā Nacionālā bibliotēka ir atbildīga par visu datorizēto bibliotēku tīkla attīstību.
Vai jūsu vērtējumā ar LNB pārcelšanos uz jaunajām telpām tiks iniciētas arī jaunas tehnoloģiskas procedūras, vai pamatā tā ir telpu maiņa?
Man ir bijusi privilēģija strādāt ar LNB kopš 80. gadiem. Es zinu, ka bibliotēka pārzina starptautisko attīstību, man nav šaubu par tās tehnoloģijas ekspertu kvalifikāciju. Taču kādi finanšu resursi ir jūsu bibliotēkas rīcībā? Moderno nacionālo bibliotēku aktivitātes prasa ievērojamus līdzekļus. Ēka ir milzīgs sabiedrisks ieguldījums, un tā ir jāizmanto maksimāli efektīvi no paša sākuma.
Pirms digitalizācijas bibliotēkām «tikai» nācās pirkt grāmatas un tās uzturēt, bet tagad?
Nopērkot fizisko grāmatu, tu ieliec to plauktā un, protams, ir arī izdevumi - ēkas uzturēšana, klimata kontrole utt. Taču nav īpašas vajadzības rūpēties par grāmatu - tā ir plauktā. Turpretim, ja ir elektroniskās kolekcijas, nepārtraukti ir jāatjauno un jāpapildina informācija un tehnoloģijas, jānodrošina pieeja agrākajām versijām. Datorizētajās sistēmās ir pārāk daudz mainīgu komponenšu, jo nepārtraukti mainās gan programmas, gan aparatūra - katra atjaunošana un datu pārvēršana ir drauds, ka var pazust dati. Turēt un uzturēt elektroniskās kolekcijas ir ļoti prasīgs un komplekss darbs. Piemēram, Britu bibliotēka pat ir izveidojusi matemātisku formulu, ar kuras palīdzību aprēķina elektronisko kolekciju uzturēšanas izmaksas. Protams, nepieciešami darbinieki, kas uzmana digitālās kolekcijas.
Par cilvēkiem, kuri izvēlējušies humanitāro izglītību, ir stereotips, ka viņi ir tehniski nekompetenti.
Taču jau vien fakts, ka cilvēks strādā intelektuālajā laukā, norāda, ka viņš ir pietiekami elastīgs. Tā ir pavisam cita situācija, kāda rodas, teiksim, kad vienkāršajiem lauciniekiem banka pavēsta, ka tā pāriet uz tiešsaistes pakalpojumiem.
Kas, jūsuprāt, būs galvenie izaicinājumi, kad LNB atvērsies?
Pirmkārt, kolekciju un darbības pārcelšana no esošajām vietām prasa milzu darbu un labi sagatavotu loģistiku. Papildus fiziskajai vietas maiņai kolekciju un pakalpojumu organizēšanai šībrīža daļēji autonomajām vienībām dažādās vietās ir jākļūst par vienu, funkcionāli vienotu organizāciju. Manis paša pieredze rāda, ka psiholoģiskie faktori var būt grūtāk pārvarami nekā fiziskie. Citiem vārdiem, tos nedrīkst ignorēt.
Lai arī to var uzskatīt par laimīgu sakritību, ka Latvijas ES prezidentūra sakrīt ar ēkas atvēršanu un tādējādi uzsver tās nozīmību kā augsta līmeņa konferenču vieta un nacionālais kultūras simbols, bibliotēkai būs jācīnās ar pārejas procesu, kad tā nespēs piedāvāt pilnu pakalpojumu spektru no paša sākuma.
Jāņem arī vērā bibliotēkas finanses ne vien saistībā ar jaunajām tehnoloģijām. Jaunās ēkas uzturēšana un visi pasākumi konferenču zonā maksās naudu. Ir svarīgi, lai šie izdevumi nemazinātu bibliotēkas operatīvo budžetu, jo tas mazinātu tās spējas sniegt bibliotēkas pakalpojumus, kas, protams, ir pamatuzdevums. Daudzās valstīs sevišķi nacionālajām bibliotēkām ir pienākums pelnīt naudu un pašām finansēt daļu budžeta.
Ko jūs domājat par LNB jaunās ēkas arhitektonisko projektu? Kāds ir jūsu estētiskais iespaids par to?
Tas ir interesants jautājums. Protams, ēka ir iespaidīga un atstāj visai masīvu iespaidu, īpaši esot tās tuvumā. Esmu domājis par to un, protams, sekojis LNB jaunās ēkas projektam no paša sākuma. Smilšu pamats, uz kā ēka ir būvēta, darījis neiespējamu rakties dziļi, lai varētu grāmatplauktus glabāt pazemē. Daudzās valstīs ēkas tiek būvētas uz akmens pamata, un tas atļauj rakties dziļi. Bet šeit bibliotēka atrodas lielas upes krastā, un Latvijas teritorija radās pēc Ledus laikmeta uz sanestajām smiltīm. Attiecīgi grāmatplauktiem ir jābūt būvētiem, tā teikt, tiecoties pret debesīm. Līdz ar to jūsu gadījumā virszemē ir liels ēkas apjoms. Ja domā par attīstību pasaulē un jauno arhitektūras kultūru, tad visas ievērojamākās ēkas ir iespaidīgas, tās ir savu pilsētu pazīšanas zīmes. Ir bijis pārāk ilgs periods, kurā esam saņēmuši tikai neglītas kastes. Rīgā ir pietiekami daudz tādas arhitektūras. Savukārt stikla kastes, kas ir šīs arhitektūras mūsdienu versija, var būt labi izdevušās kā individuālas ēkas, taču veidot no tām pilsētvidi atkal ir apšaubāmi. Par to tiek ļoti daudz diskutēts Berlīnē, kur nesen ir sabūvēti veseli kastu kvartāli. Protams, LNB jaunā ēka radikāli atšķiras no tās apkārtējās vides. Profils, skatoties no Daugavas labā krasta, projekta gaitā ir būtiski mainījies. Taču, ieejot iekšā - man bija tāda iespēja vakar -, paveras aizraujoša aina.
Par LNB jauno ēku ir dalīts viedoklis sabiedrībā. No vienas puses cilvēki ir pieņēmuši ideju, ka jābūt šai jaunajai, dārgajai bibliotēkai, un viņi arī respektē ēkas arhitektu, bet nav vienprātības par to, ka šī ir tā ēka, kādu mēs vēlamies.
To es saprotu, jo ēkai ir ļoti spēcīgs profils, taču man personīgi tā patīk labāk nekā tas tornis upes krastā (iesmejas).
Jūs domājat Swedbank ēku?
Nē, Zinātņu akadēmijas ēku.
Viens iemesls, kādēļ jums vaicāju par ēkas veidolu, ir fakts, ka Gunārs Birkerts jaunībā strādāja pie somu arhitekta Ēro Sārinena. Tāpat Birkertam tuvs ir somu komponists Sibēliuss.
Esmu saticis Birkertu, bet par to nekad neesam runājuši. Es teiktu, ka mans pirmais iespaids, ja mēs runājam par LNB jaunās ēkas fizisko formu un profilu, neved manas domas uz Somiju, bet drīzāk uz Norvēģiju ar tās kalniem. Taču Sārinenam nav liela iespaida uz mūsdienu somu arhitektūru, jo viņš agri pārcēlās uz ASV. Ievērojamākais vārds modernajā somu arhitektūrā ir Alvars Ālto. Piemēram, arhitekts [Kolins Vilsons], kurš uzbūvēja jauno Britu bibliotēku Londonā, stāstīja, ka viņš ir ļoti ietekmējies no Alvara Ālto. Taču ne tik lielā mērā ārējā veidolā, cik interjerā. Es nekādi nevilktu paralēles starp Gunāru Birkertu un Somiju.
Ja jūs LNB jauno ēku redzētu pirmo reizi, bez jelkādām priekšzināšanām, kādu vēstījumu jums tā sniegtu?
Ko lai es saku? Iespējams, es pārsteigts jautātu, kas tā par ēku, tik liela un iespaidīga. Un jautājumi par to atšķirtos atkarībā no tā, no kuras puses uz to lūkojies. Aizmugure ir gandrīz kā bunkurs - ar šauriem logiem, kas gan nav šauri, lūkojoties no iekšpuses. Savukārt vertikālie fasādes logi man šķiet skaisti. Es minēju saviem kolēģiem, ka esmu redzējis ēkas arhitektoniskos plānus jau pirms kādiem 20 gadiem. Realitāte Daugavas pusē ir daudz skaistāka nekā plāni. Protams, mēs neredzam galējo veidolu, jo vieta joprojām ir būvlaukums. Lielākā atšķirība no citām ēkām, protams, ir augšdaļa. Kāds var jautāt, kādēļ uz jumta ir tik daudz metāla. Bet, dzīvojot Helsinkos, zinu, ka, atrodoties tik tuvu Baltijas jūrai, klimats pret ēkām ir ļoti nesaudzīgs. Piemēram, mūsu galvenā nacionālās bibliotēkas ēka ir jākrāso gandrīz katrus desmit gadus nokrišņu, mitruma un vēju dēļ, kas saēd sienas.
Kas, jūsuprāt, ir somu izglītības veiksmes stāsts? Pasaulē Somiju min kā piemēru, runājot par skolēnu zināšanām un sasniegumiem konkursos un olimpiādēs.
Mēs paši esam pārsteigti un nesaprotam īsti, kādēļ tas tā ir. Esmu rediģējis grāmatu, kuru par izglītību sarakstīja eksperti, un varu minēt trīs faktorus. Pirmkārt, somu izglītībā nav strupceļu. Jau no pirmās skolas dienas izglītība veidota tā, ka skolēns viegli nonāk līdz augstskolai. Laikā, kad es gāju skolā, bija sākumskola, tad pamatskola, tad vidusskola. Pēc pamatskolas vai nu aizgāja uz profesionālo skolu, vai arī turpināja vidusskolā. Un, ja neizdarīja konkrētu izvēli pamatskolā, varēja viegli palikt nekvalificēts un no profesionālās izglītības bija grūti tikt uz universitāti. Mūsdienās gan no vidusskolas, gan profesionālās skolas nokļūt universitātē var vienlīdz viegli. Otrkārt, izglītība fokusē uz vājajiem studentiem, kamēr, piemēram, Vācijā pamatā atbalsta un virza veiksmīgākos studentus. Treškārt, skolotāju statuss Somijā ir ļoti augsts, un viņi ir ļoti labi izglītoti. Bet es baidos, ka situācija mainās, jo izskatās, ka skolām nepieciešams palīdzēt ne vien skolēniem, bet arī viņu vecākiem, kam būtu jābūt skolas sabiedrotajiem. Ir milzu problēmas ar audzēkņiem un viņu uzvedību. Tas ir vecāku un māju jautājums. Skola nevar aizvietot vecākus. Ģimenēs ir ļoti daudz šķiršanos, konfliktu un alkohola.
Savulaik jūs bijāt priekšsēdis Somijas un PSRS darba grupā zinātnisko bibliotēku sadarbībai. Vai tas nebija personīgs izaicinājums, ņemot vērā, ka PSRS padarīja jūs par bēgli no dzimtās Karēlijas?
Īsā atbilde būtu «nē». Protams, PSRS bija terra incognita, pilnīgi sveša un dīvaina valsts un sabiedrība man un maniem somu kolēģiem. Šis fakts kopā ar manu nespēju runāt krieviski bija lielākie izaicinājumi. Lai arī es sāku skolas gaitas Karēlijā un piedzīvoju vairākas nepatīkamas lietas kara laikā, es to neuztvēru kā šķērsli. Bet fakts ir, ka Krievija ir un paliek mums mīkla. Es cenšos uzzināt vairāk par Krieviju, taču, jo vairāk lasu, jo vairāk jautājumu rodas!
Kādas, jūsuprāt, ir mazo kultūru kā Baltijas valstu un Somijas prognozes globalizācijas laikmetā?
Te man būtu jāatbild kā Žanam Sibēliusam, kad viņa sieva vaicāja, kad viņš būs atpakaļ no restorāna: «Es neesmu gaišreģis, es esmu komponists.» Manuprāt, pat lielās kultūras piedzīvo dziļas pārmaiņas, ko izraisījušas jaunās komunikāciju tehnoloģijas un digitālie mediji. Jūs droši vien sapratīsit, kādēļ es vēlos uzsvērt vajadzību zināt savas kultūras saknes un vēsturi. Ja mēs gribam zināt, kur mēs ejam, mums vispirms ir jāzina, no kurienes mēs nākam. Diemžēl Somijā skolas velta pārāk maz laika un pūliņu, lai sniegtu audzēkņiem šādu orientāciju. Protams, kultūra tradicionāli ir veidojusies, aizņemoties no citām kultūrām, taču aizņemtais ir attīstīts tālāk un integrēts nacionālajā kultūrā. Lielākie šodienas riski ir virspusējā domāšana, kultūras un uzvedības modeļu unifikācija. Katrai sabiedrībai ir jāatzīst sava kultūra kā vienlīdz svarīga materiālajiem apstākļiem, lai nodrošinātu tālāku nācijas pastāvēšanu.
Fpilns intervijas teksts: www.kulturasdiena.lv