Es priecājos, ka man vēl tā nav, ka mana atmiņa darbojas nevainojami un ka es nesirgstu ar dumju puritānismu, kas vajāja padomju sistēmu, spiežot apgalvot, ka tauta vairojas bez seksa.
Pat vēl trakāk - ka dabiskā padarīšana ir smirdīgi sapuvušās kapitālisma sistēmas atavisms, kas veselīgā sabiedrībā būtu jānosoda. It sevišķi, ja subjekti, kas to puķi atraduši un atraduši par visai patīkamu, šos maldus izplata, tā maitādami komunisma cēlāju jauno paaudzi.
Protams, tas nelīdzēja, jo brīnumainā kārtā audzināmā paaudze nepārtraukti papildinājās, tas liecināja, ka tā laika sabiedrībā - tieši tāpat kā vadoņu aprindās, kurus stārķis arī aplaimoja ar pēcnācējiem, - valdīja divkosība.
Lai nu kā tas būtu, bet papardes zieda meklēšana un atrašana stabili papildina tikumu reģistru un - ne tikai līgonaktī, kad tas kulminē, bieži vien kārībai pārmācot klāro galvu, bet visu cauru gadu - darbdienās un brīvdienās, svētkus neizlaižot. Un labi, ka tā, jo, iespējams, tas ir vienīgais, kas moderno sabiedrību paglābj no totālas virtualizēšanās, kas kādu daļu jau piemeklējusi.
Taču uz konkrēto jautājumu tik vien varu atbildēt, ka man brīnumainā zieda atrašana, pateicoties pieredzei, kļūst arvien vienkāršāka un man ir laimējies, ka mīļotā būtne arī vēl arvien ar prieku piedalās meklējumos un ir visai veiksmīga atradēja.
Varbūt nav vairs tā, kā kāds Freida kungs apgalvoja, ka vīrietis par to puķi padomā katras piecas minūtes jeb divpadsmit reižu stundā, bet pušķis tik un tā sanāk vērā ņemams, ko novēlu katram.
Jo tas - tieši tāpat kā istabā ziedi vāzēs - rotā ikdienu, lai cik tie džungļi, kur tā paparde zied, būtu grūti pārvarami.