Radio darbības jomā man Latvijā ir vislielākā pieredze - biju pirmais, kas pēc valsts neatkarības atjaunošanas saņēma radiostacijas darbības licenci. Ir sāpīgi noskatīties, ka šī joma joprojām, pēc vairāk nekā 22 gadiem, ir fundamentāli nesakārtota. Tas, ko deklarē uzraugošās padomes (gan esošā, gan iepriekšējās), ir nekas vairāk kā ūdens. Svarīgākos dokumentus kā agrāk, tā tagad rakstījuši cilvēki, kas nesaprot nozari pēc būtības, jo uzraugošajā padomē nekad nav strādājuši cilvēki, kam bijusi pieredze un panākumi radio.
Tikai teorētiķi?
Pat ne teorētiķi! Viņiem nav ne zināšanu, ne pieredzes, ne panākumu. Starp pieciem NEPLP locekļiem tikai vienam - tam, kurš uzrauga radiostacijas, - bijusi vismaz kaut kāda (šķiet, korespondenta darba) pieredze radio. Bet viņa kompetencē ir uzraudzīt vienlaicīgi visus vairāk nekā 60 komercradio un arī valsts radio. Es pat Saeimas deputātiem esmu teicis, ka šis cilvēks gluži objektīvi nav kvalificēts, lai vienpersoniski noteiktu, kādas ir problēmas nozarē, saprastu, kā tās risināt, un spētu uzraudzīt šo risinājumu īstenošanu. Saskaņā ar reitingiem es vadu lielāko komercradio grupu Latvijā, kurai ir arī lielākais apgrozījums, ja salīdzina komercradiostacijas. Divarpus gadu laikā, kopš pastāv padome, neviens no tās locekļiem ne reizi nav apmeklējis manu uzņēmumu. Agrāk vismaz formāli atnāca, painteresējās: kā jums klājas, ko jūs domājat. Neraugoties uz to, šie cilvēki uzskata, ka ir kompetenti lemt par to, kas nozarē notiek.
Vai cilvēki ar jūsu līmeņa pieredzi būtu gatavi iet strādāt šādā padomē?
Ja cilvēkam ir vadītāja pieredze, tam, kurā nozarē tā veidojusies, nav tik būtiski. Bet ne padomes priekšsēdētājs Dimants, ne radio nozares uzraugs Mjartāns neko nekad iepriekš nav vadījuši - viņiem nav ne teorētisku vadītāja zināšanu, ne prakses, ne panākumu. Padomei ir piešķirta vara, es to atzīstu, taču arī sagaidu, ka viņu lēmumi sekmēs to, ko es daru, nevis grauj. Un jautājums pat nav konkrēti par manu biznesu, esmu tajā pietiekami spēcīgs, esmu līderis, noturēšos (esmu pārdzīvojis jau cik padomes, pārdzīvošu arī šo), bet tas, kas man nav pieņemams - no mana skatu punkta šie cilvēki darbojas pret valsts interesēm, grauj nozari.
Bet, cik saprotu, konflikta būtība ir par krievu valodas lietošanu ēterā?
Tas ir otrs fundamentāls pārmetums padomei - līdz šai pat dienai nav atbildes uz jautājumu: kā jūs risināt Latvijā dzīvojošo krievu pieprasījumu pēc radio un televīzijas. Šo tēmu viļā kā karstu kartupeli. Kādreizējo ierobežojumu svešvalodās raidīt ne vairāk kā 25% ētera laika Satversmes tiesa pirms gadiem desmit atcēla, bet valstiska politika netika radīta. Tad nu sanācis tā, ka katra radiostacija darbojas pēc saviem noteikumiem (cik nu kurš spējis izlobēt) un tikai vienai - tai, ko es pārstāvu, - ir izsniegta oficiāla licence raidīšanai krievu valodā, orientējoties uz Latvijā dzīvojošo krievu mērķauditoriju.
Ekskluzīvas priekšrocības?
2006. gadā tika izsludināts konkurss uz trim frekvencēm. Uz katru no tām pieteicās 18-20 pretendenti. Es uzrakstīju koncepciju, kurā definēju problēmu: lai gan formāli krievu radiostaciju Latvijā nav, ir stacijas, kas izmanto krievu valodu, lai nodotu auditorijai konkrētus vēstījumus (piemēram, tolaik tāds bija radio PIK, ar kā palīdzību Žuravļovs cīnījās par iekļūšanu Rīgas domē, tāpat rīkojās arī Aleksandrs Mirskis). Padome pret šīm stacijām nekādi nevarēja vērsties, jo tās darbojās likumu ietvaros. Vienīgais risinājums bija radīt produktu krievu valodā, kas būtu populārāks par stacijām, ko kāds izmanto propagandai. Es kā cilvēks, kam vislielākā pieredze radio jomā, kas ir lojāls Latvijas valstij, piedāvāju šādu radio izveidot. Un, ieskaitot TB/LNNK pārstāvi padomē Aīdu Prēdeli, visi nobalsoja par manu piedāvājumu. Saskaņā ar licenci, ko saņēmu, ir noteikts, ka 50% satura jāveido ar raidījumiem, kas sagatavoti Krievijas radiostacijās.
Gluži tas pats, uz ko šobrīd iet televīzija - vietējo kontrolēts konkurētspējīgs saturs krieviem. Kur problēma?
Tagad esam nonākuši pie situācijas absurda - Ainārs Dimants pēkšņi paziņo, ka es esot Maskavas maigā roka. Uz argumentu, ka darbojos saskaņā ar padomes akceptētu koncepciju, saņemu pārmetumus, ka meloju... Ja es - latvietis - esmu izveidojis valstī populārāko krievu radiostaciju un galvenais uzraugs paziņo, ka esmu valsts noziedznieks, es to uztveru par personisku apvainojumu. Dimants vispār nezina, kas notiek krievu radiostacijās, tik maļ no iepriekšējiem padomes locekļiem pārņemto plati: «Viņiem tur ēterā skan atbalsta vārdi Putinam». Parādiet man vienu krievu radiostaciju Latvijā, kurā kas tāds notiek! Tā ir pilnīgākā dezinformācija! Un, pat ja kāds to darītu, ko tad jūs - padome - pieļaujat?!
Tagad satraukums, ka Latvijā ap 30 krievu radiostaciju. No kurienes tās radušās, ja licence raidīšanai krievu valodā izdota tikai man? Jūs paši esat tās sadzemdējuši, situāciju vairs nekontrolējat un, lai ko glābtu, tagad izdomājat: aizliegsim un visas problēmas būs atrisinātas. Bet rezultātā tieši prokrieviskās iegūs zaļo gaismu un papildu auditoriju uz tā viena rēķina, kurš jau sākotnēji nācis ar piedāvājumu risināt šo problēmu. Es to tulkoju vai nu kā pilnīgu neprofesionālismu, vai kā lobiju noteiktu ekonomisku spēku interesēs. Tiek pārdalīts tirgus.
Kā labā?
Notiek spēle: televīzija pret radio. Tāpēc sarīda latviešus pret krieviem, plus arī krievu vidē - krievus pret krieviem. Izmanto, ka radiostacijas viena ar otru konkurē, nespēj sevi vienoti aizstāvēt. Tagad grib ar likumu noteikt, lai 90% no radiostaciju materiāla būtu pašu radīts.
No televīzijām to neprasa?
Televīzijas var darīt jebko - raidīt filmas, KHL hokeju... Bet radiostacijām, kuru skaits jau sniedzas sešos desmitos, kur milzīga konkurence, jāspēj radīt produktu saviem spēkiem. Tad kāpēc radio un televīzija nav vienādā situācijā, kāpēc ir šāds televīzijas lobijs (faktiski MTG grupas interesēs)? Un, otrkārt, kāpēc tiek pieļauta radiostaciju skaita palielināšanās, audzējot konkurenci, un vienlaikus tās ierobežotas ar prasībām radīt pašu produktu un liedzot izmantot iepirktus raidījumus? Nav taču tādas valsts politikas, ka veikalos būtu jāpārdod tikai Latvijā rakstītas grāmatas, ielās jāļauj braukt tikai ar Latvijā ražotām mašīnām un tā tālāk! Tam, ko no mums prasa, nav nekāda sakara ne ar sabiedrības, ne nozares interesēm.
Nupat notikušas vēlēšanas, vai ir cerība, ka jaunais politiķu sastāvs spēs ko sakārtot šajā jomā?
Nē! Lai kaut ko sakārtotu, jāmainās principam. Bet tas paliek vecais: nozares uzraugus izvēlas nevis pēc kvalifikācijas, bet pēc viņu spējas darboties partiju vai to atbalstītāju interesēs.