Raimonds Vilde
Pirms finālturnīra runājot ar jūsu palīgu Aināru Cīruli, viņš teica, ka šurp braucat krāt pieredzi un cīnīties, nevis pēc kādas vietas. Tomēr bronzas medaļa ir kaklā!
Tāpēc, ka cīnījāmies ar! (Smejas.) Es personīgi cerēju uz 3. vietu. Par pusfinālu - negaidīju, protams, ka mēs vinnēsim Pērnavu, bet noteikti gribēju redzēt labu sniegumu mūsu izpildījumā. Taču labi, ka izdevās izdarīt pareizos secinājumus, un šodien spēlējām jau bišķiņ citādi - kā komanda, nevis kā atsevišķi spēlētāji: lielāki, mazāki, jaunāki, vecāki... Šoreiz bijām pelnījuši uzvarēt.
Pusfināla mačā katrs nākamais sets bija arvien labāks. Vai tāpēc, ka pamazām apradāt ar nepieciešamo kvalitāti?
Tāds būtībā jau bija uzdevums - lai katrs nākamais sets ir labāks. Mēs apzinājāmies, ka pret tādu komandu kā Pērnava - augumā raženāki, spēcīgāki, pieredzējušāki - būs ļoti grūti. Gaidījām, ka jau no paša sākuma pret mājiniekiem būs spēcīgs spiediens. Diktēt viņiem savus noteikumus mēs vēl nevaram, jo neesam tik meistarīgi un pieredzējuši, bet bija plāns viņus piebremzēt, nogurdināt, un tad jau varētu cerēt uz ko vairāk. Neizdevās.
Droši vien rēķinājāties, ka svētdien būs jāspēlē ar TTU, nevis ar Selver?!
Nē! Komandā lielākā daļa bija pārliecināti, ka pretī nāks TTU, bet es devu 50 pret 50, jo arī TTU ir laba komanda.
Vai spēlē par 3. vietu Lāse-R spēlētāji bija citādi nekā pretinieki, kas sestdien spēlēja piecus setus?
Iespējams! Droši vien. Turklāt mēs pusfinālu izspēlējām agrāk nekā viņi. Taču ne jau vienmēr mums tā veicas. (Smejas.) Parasti ir otrādi...
Kas bija uzvaras pamatā?
Komandas spēle! Mums uzvaras nāk tikai tādā veidā, jo mūsu sastāvā nav spilgtu zvaigžņu vai pārcilvēku. Ja neļaujam bumbai nokrist, viens otru piesedzam un aizsardzībā cīnāmies līdz pēdējam, tad varam uzvarēt. Šodien parādījām, ka «mūsu zemē» bija grūti dabūt bumbu.
Kas notika trešajā setā?
Iestājās atslābums. Divi pārliecinoši uzvarēti seti, un pretinieku labākais servētājs uzgāja uz veiksmes takas - tādus planerus laida... Tā bija dullā serve - tāda nevar visu laiku turēties... Puišiem teicu: «Mums nav iemesla satraukties vai stresot. Esam priekšā ar divi nulle - lai viņi satraucas, kad ūdens jau mutē smeļas!» Izdevās atgūt spēles līdzsvaru un izvairīties no panikas. Tas arī izšķīra spēles likteni.
Vai uzvara pār komandu ar nosaukumu Selver ir īpaši patīkama?
Nē! Viss plūst un mainās. Es skatos uz esošo sastāvu, ne bijušo. Uzvara ir uzvara.