Vēstulēs minēti Edaldži ģimenei sveši, bet Šārpiem pazīstami cilvēki. Uz Šārpu it kā slikti iedarbojoties jauns mēness, un pirmie četri dzīvnieku sakropļošanas gadījumi reģistrēti tieši jaunā mēnesī. Rokrakstu eksperts apstiprināja, ka anonīmās vēstules Konanam Doilam rakstījis Šārps.
Konanam Doilam šķita, ka viss ir skaidrs, bet viņš būtu darījis prātīgi, ieklausīdamies Holmsa viedajos vārdos no stāsta Skandāls Bohēmijā: «Veidot teoriju, kamēr nav drošu faktu, ir vairāk nekā bīstami. Cilvēks, pats nemanot, sāk pielāgot faktus teorijai, nevis pamatot teoriju ar faktiem.» Īstenībā Konana Doila hipotēze par Roidena Šārpa vainu bija dziļi kļūdaina, jo pamatojās uz vietējām tenkām, un to ietekmēja arī viņa antipātijas pret Šārpu ģimeni, kuru viņš uzskatīja par garīgi un morāli deģenerējušos, kaut nebija ar to iepazinies. Nepatika pret Ansonu un kvēlā vēlme panākt Edaldži attaisnošanu laupīja viņam objektivitāti. Bet, kā daudzkārt jau bija noticis - ja viņš bija pieņēmis lēmumu, nekas nespēja to grozīt.
Konans Doils iesniedza savu dosjē kopā ar savāktajām liecībām Gledstona izmeklēšanas komisijai. Panākumu nebija. Sers Čārlzs Metjūss, Vaitholas varasvīrs, kuram bija uzdots pārbaudīt Konana Doila pieņēmumus, viņu informēja, ka viņa iesniegtie «pierādījumi» esot tik nepārliecinoši, ka jebkurš tiesnesis tos nekavējoties atsviestu atpakaļ.
Ansons, protams, par to bija sajūsmā un aizsūtīja Konanam Doilam augstprātīgu vēstuli ar informāciju, ka viens no viņa galvenajiem informantiem ievietots trakonamā, jo ciešot no «akūtas reliģiskas mānijas pēc diviem neveiksmīgiem pašnāvības mēģinājumiem». Vēlāk viņš apgalvoja, ka Konans Doils neesot spējis atrast «nevienu īstu pierādījumu... un nav izvirzījis nevienu pārliecinošu iemeslu, kas ļautu viņu [Šārpu] uzskatīt par vainīgu krimināla satura vēstuļu rakstīšanā... liela daļa sera Artura apgalvojumu ir brēcoši neprecīzi». Viņš bija īpaši aizkaitināts tāpēc, ka Konans Doils bija nosūtījis Iekšlietu ministrijai viņa vēstules līdz ar piebildi, ka Ansons devis mājienu par mācītāja Edaldži un viņa dēla homoseksuālām attiecībām. Ansons sašutis noliedza, ka jebkad kaut ko tādu būtu teicis, un nosauca Konanu Doilu par «nicināmu izdzimteni». Konans Doils bija spiests atsaukt savus apvainojumus, bet naidu abi turēja gadiem ilgi un viens par otru joprojām sūtīja sūdzības Iekšlietu ministrijai.
1907. gada maijā izmeklēšanas komisijas slēdzieni tika publicēti. Apsūdzību zirga nogalināšanā, uz kuras pamata Edaldži notiesāts, komisija atzina par nepamatotu, tāpēc viņš tiek rehabilitēts, taču apsūdzība anonīmo vēstuļu rakstīšanā palika spēkā. «Mēs pieļaujam, ka šīs vēstules rakstījis nevainīgs, bet stūrgalvīgs un ļaunvēlīgs cilvēks, kuram sagādā prieku citu iznerrošana un kurš izliekas zinām to, ko īstenībā nezina, lai mulsinātu policiju un sarežģītu tās izmeklēšanas darbu.»
(Turpinājums 25.09.)