Viens no maniem galvenajiem iespaidiem, kas radies, strādājot gan Saeimā, gan valdībā, ir, ka valstij trūkst stratēģiskās izpratnes, kurp ejam un kādas ir valsts intereses. Valdība strādā ugunsdzēsēju režīmā. Arī mans darbs ekonomikas ministra amatā bija ar iepriekš radītām problēmām, piemēram, problēma ar obligātā iepirkuma komponenti bija jau, pirms sāku strādāt ministra amatā. Ministriem pietrūkst laika, lai noteiktu savas prioritātes. Patlaban ekonomikas ministrei Danai Reizniecei-Ozolai liels izaicinājums ir darbs ar energoefektivitātes problēmu, kas arī radusies, pirms viņa kļuva par ministri.
Savukārt runājot par Saeimu, problēma ir, ka daudziem deputātiem ir izteikts intereses trūkums par tautsaimniecībā notiekošo. Gan deputātu vidū, gan kopumā sabiedrībā diemžēl izveidojies priekšstats, ka ekonomika ir maģiska «melnā kaste», kurā katru gadu automātiski tiek saražota ekonomikas izaugsme, bet notiekošais «melnajā kastē» tiek uzskatīts par procesu, kas norit pats par sevi. Strādājot Saeimā, redzēju, ka deputāti var tērēt daudzas stundas, diskutējot, vai pasē drīkst norādīt tautību, bet neatceros nevienu diskusiju par kādu ekonomikas jautājumu, kas būtu ilgusi vairāk par desmit minūtēm.
Varbūt tas tāpēc, ka daudziem deputātiem nav pieredzes ne uzņēmējdarbībā, ne analītiskā darbā kādā tautsaimniecības nozarē?
Mums ir vairāki pragmatiski domājoši deputāti, bet viņu skaits nav tik liels, cik vajadzētu. Kā man teica kāds ilggadējs politikas novērotājs: «Salīdzini Saeimas sastāvu XX gadsimta 90. gados, kad politisko spēku, piemēram, Latvijas ceļa, vidū bija daudz cilvēku ar zinātņu doktora grādiem un līderu īpašībām, un Saeimas sastāvu šobrīd.» Secinājumus katrs var izdarīt pats. Tā sanācis ne tāpēc, ka Latvijā būtu erudītu cilvēku deficīts, bet tāpēc, ka cīņa pret korupciju radījusi apstākļus un likumdošanu, kas virzīta uz to, lai uz Saeimu nekandidētu cilvēki, kuri dzīvē daudz sasnieguši, jo pastāv bailes, ka viņi izmantos dienesta stāvokli, lai sasniegtu vēl vairāk.
Kāds ir jūsu izveidotās domnīcas CERTUS galvenais darbības mērķis?
XX gadsimta deviņdesmitajos gados biju cilvēks, kas ļoti ticēja brīvā tirgus idejai. Ticēju, ka vajag īstenot plašu liberalizāciju un privatizāciju, ka valdības lomai tautsaimniecībā jābūt minimālai, ka tirgus neredzamā roka visu sakārtos. Nevar teikt, ka šāds modelis ir nepareizs, bet izpratne par šāda modeļa ierobežojumiem un par aspektiem, kādos tas nedarbojas efektīvi, man laika gaitā radās. Patlaban uzskatu, ka nelielā tautsaimniecībā, kāda ir Latvija, valstij nepieciešams spēlēt daudz aktīvāku lomu.
Turklāt Latvijā nostiprinājies uzstādījums - valsts sektorā strādājošie un politiķi nedrīkst daudz komunicēt ar privāto sektoru. Cīņa ar korupciju uzņēmusi tādus apgriezienus, ka rezultāti brīžiem izskatās ne īpaši saprātīgi. No vienas puses, valstij ekonomikā jāspēlē aizvien lielāka loma, no otras puses, politikā gaisotne ir tāda, ka politiķus, kuri sāk izrādīt interesi par tautsaimniecības procesiem, apzīmogo labākajā gadījumā ar zīmogu, ka viņi nodarbojas ar lobēšanu, bet sliktākajā gadījumā - ar zīmogu, ka viņi iesaistīti korupcijā. Tāpēc politiķu vidū valda bailes - ja viņi sāks interesēties par konkrētām tautsaimniecības nozarēm, tad nāksies skaidroties ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Redzot notiekošos procesus, pieņēmu lēmumu aiziet no aktīvās politikas un veidot platformu - tautsaimniecības nozares pārstāvju piedāvājumu politiķiem par to, kas politiķiem ekonomikas attīstībai būtu jādara.
Plānojat vērsties pie valdības un Saeimas konsultējošā lomā?
Jā, mēs radām piedāvājumu, sava veida Nacionālās attīstības plānu, radām to no pašiem pamatiem, balstoties uz mūsu izpratni par ekonomikas galvenajām problēmām un konkrēto nozaru izaicinājumiem. Strādājam pie diviem produktiem. Pirmais produkts ir tāds, ka diskusijās ar biznesa un politiskās vides līderiem veidojam izpratni, kuras ir konkrētajā situācijā divas visaktuālākās problēmas Latvijā, turklāt tādas problēmas, kuru risināšana varētu dot vislielāko atdevi tautsaimniecībā un kuras valsts pārvaldei atrisināt ir pa spēkam. Šajā gadā šīs divas problēmas jeb tēmas ir reģionu attīstība un finanšu pieejamība. Vēlamies panākt, lai pētnieki radītu rīcībspējīgas rekomendācijas, lai nebūtu tikai gudra parunāšana, jo esmu daudzkārt piedzīvojis, ka pētījumi un diskusijas Latvijā beidzas tikai ar tukšu runāšanu.
Otrais produkts ir tas, ka veidojam stratēģisko partnerību, sākotnēji ar piecām nozarēm. Strādājam pie tā, lai nākotnē aptvertu visu Latvijas tautsaimniecību. Patlaban piecas nozares, ar kurām stratēģisko partnerību veidojam, ir kokrūpniecība, pienrūpniecība, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, finanšu pakalpojumi un farmācija. Darbs rit kopīgi ar nozaru galvenajiem spēlētājiem un asociācijām, lai saprastu konkrētās nozares attīstības vīziju, to, kādi ir galvenie nozares izaicinājumi un kurus no izaicinājumiem vajadzētu risināt, lai ieguvēja būtu visa sabiedrība, turklāt lai tie būtu izaicinājumi, kuros nevaram paļauties uz tirgus neredzamo roku.
Reģionu attīstība ir tēma, par kuru Latvijā daudz diskutē. Sarūkot iedzīvotāju skaitam reģionos, jāsaglabā, piemēram, mazās skolas, kā arī valsts un pašvaldību pakalpojumi?
Mūsu mērķis ir dot rekomendācijas, kā apturēt tendenci, kas vērojama jau vairāk nekā desmit gadu, - to, ka Latvijā iedzīvotāju skaits būtiski samazinās visur, izņemot Rīgu un Pierīgu. Jāuzsver, ka pastāvošā sistēma pašvaldībām veicinājusi «guļamrajonu mentalitāti», respektīvi, iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) tiek iekasēts, pamatojoties uz to, kur iedzīvotājs deklarēts, nevis - kur iedzīvotājs strādā. Tas nozīmē, ka galvenais mērķis pašvaldībai ir panākt, lai iedzīvotājs tās teritorijā dzīvotu, bet nav svarīgi, kur cilvēks strādā. Sekojot «guļamrajonu mentalitātei», pašvaldības pēdējo gadu laikā investējušas infrastruktūrā, kuras uzdevums ir panāk, lai iedzīvotāji pašvaldības teritorijā dzīvotu. Tikai neliela daļa pašvaldību nopietni strādā pie tā, lai to teritorijā rastos darbavietas. Mēs savukārt domājam, ko var izdarīt, lai radītu darbavietas reģionos, un kur var radīt darbavietas, un no tā arī izriet secinājumi par to, kādiem jābūt reģioniem. Ja nav darbavietu vai arī darbavietas ir, bet atalgojums nav pienācīgs, salīdzinot ar to atalgojumu, ko cilvēki var saņemt, aizbraucot uz Lielbritāniju un Īriju, cilvēki turpinās aizbraukt.
Kurās nozarēs var rasties jaunas darbavietas?
Novados ekonomika balstās uz trim vaļiem - kokrūpniecību, lauksaimniecību un lauku tūrismu. Tomēr šīs nozares var nodarbināt tikai tik daudz iedzīvotāju, cik var, un nodarbināto skaits radikāli nepieaugs. Tāpēc jādomā, kur radīt jaunas darbavietas. Mūsu analīzes secinājums - darbavietas jārada apstrādes rūpniecībā reģionu pilsētās.