Es Ķīli atbalstu. Kā diplomētam biologam man jāsaka, ka dzīvām būtnēm, to skaitā cilvēkam, dabisks ir atslābinātības, ja vēlaties - slinkuma, stāvoklis. Līdz ar to, iespējams, labākais veids, kā kaut ko mainīt, ir ārējs spiediens. Pat ja tas būs tikai viedoklis. Un šādi auditi ir jo īpaši vajadzīgi sfērās - vai tā būtu zinātne vai augstākā izglītība -, kas bauda lielu autonomiju. Arī tas, ka runa ir par ārvalstu ekspertiem, ir pareizi - esam maza valsts, vārna vārnai acī neknābs. Skandināvi ir kulturāli, baigi nešmugulēsies... Jā, esmu dzirdējis bažas, ka šie ārzemju vērtētāji nozags mūsu idejas. Nu, pirmkārt, nav jau tik daudz ko zagt. Otrkārt, es šādas bažas noraidu, ja tā var teikt, filozofisku apsvērumu dēļ. Nauda ir materializēta enerģija, un tā līp klāt tiem, kuriem pašiem ir enerģija rukāt divpadsmit stundu dienā sešas dienas nedēļā. To skaitā zinātnē. Nevis saka: ā, šai tēmai var dabūt Eiropas naudu, tad es ar to padarbošos. Respektīvi, tiem rukātājiem nemaz tik viegli nav nodarīt pāri... Mēs gribam sasniegt Eiropas labklājības līmeni. To var paveikt, tikai smagi un mērķtiecīgi strādājot. Tam savukārt ir nepieciešama prioritāšu noteikšana. To skaitā zinātnē. Jo, kā labi zināms menedžmenta teorijā, naudas visam nekad nepietiks...
Tikko būs runa par prioritātēm, sāksies kautiņš. Vai mums vajag «savu» astronomijas zinātni, piemēram. Vieni teiks, ka vajag, citi - to nevar komercializēt, to citas, bagātākas valstis vienalga izdarīs labāk - nevajag.
Cik saprotu, neviens neapstrīd to, ka mums nepieciešams ekonomiskais izrāviens. Šķiet, tāpat saprotams, ka zinātne ir jaunu tehnoloģiju un produktu pirmsākums - lai tas vispār tiktu līdz ražošanai. Labi. Zinātnieki saka: nevajag revolūciju, lai ir evolūcija, tāds reformu temps un forma. Es piekristu, ka var iztikt bez revolūcijas tieši tēmu izvēlē, lai tur ir evolūcija. Tomēr, manuprāt, krasākas reformas nepieciešamas naudas sadalē. Nauda vispirms jādod tiem, kas ir sasnieguši akadēmisko izcilību Eiropas līmenī (lai gan arī tas, salīdzinot ar ASV un Āziju, vairs nav īsti atskaites punkts), un/vai tiem, kuri spēj piedāvāt mūsu ekonomiskajā situācijā lietojamus pētījumus.
Lai valstī būtu zināma intelektuālā vide, ir nepieciešams, ka te kāds nodarbojas arī, teiksim, ar Perelmana matemātiku, kas nav komercializējama.
Bullshit (nieki - angļu val. slengs - red.). Mūsdienās ar informācijas pieejamības līmeni tu vari apmierināt savas zināšanu alkas, izmantojot to, ko rada citur.
Ja piekrītat, ka audits ir vajadzīgs, tā vienlaikus ir zināma diagnoze, ne visai tīkama, pastāvošajai situācijai. Kādi iemesli tam, ka esam tur, kur esam?
Kāpēc institūtu skaits ir tik liels? Savulaik augstskolas būtībā pārveidoja katedras par institūtiem. Man šķiet, augstskolu pārraudzībā vien ir apmēram 60 šādu institūtu. Neaizmirsīsim arī jau pieminēto Eiropas naudu. Likums saka: ja jums štatā ir pieci zinātņu doktori, jūs varat taisīt institūtu un pretendēt uz naudu. Respektīvi, sistēma pati stimulē šo pumpurošanos. Man kā praktiķim liekas, ka tādi spici institūti, kuriem finansējums no valsts nepieciešams tikai 20-25% apmērā, pārējo viņi nopelna paši, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi - Organiskās sintēzes, Fizikālās enerģētikas, Matemātikas, nu Silava spirinās... Viss. Jā, vēl ir spēcīgi virzieni, piemēram, Rīgas Tehniskajā universitātē - enerģētika, informācijas tehnoloģijas. Bet tas ir cits ritms: tā ir iestāde ar 25 miljonu budžetu, pašpietiekama.
Noteikti esat dzirdējis statistiku, kas uzrāda salīdzinoši nelielu zinātnieku īpatsvaru sabiedrībā, to, ka daudzi no viņiem ir jau cienījamā vecumā. Un tas tiek izmantots kā arguments, lai teiktu - netraciniet nozari, citādi jaunie aizbrauks.
Jaunie tāpat brauc prom. Ja runājam par dabaszinātnēm un inženierzinātnēm, būtisks nosacījums ir modernas laboratorijas, kur strādāt. Redziet, sociālajām zinātnēm Latvija ir ekselenta vieta - jauna tirgus ekonomika, divkopienu valsts, savdabīgs modelis, kā daži veči visu valsti sakārto... Te var tādas disertācijas rakstīt, ka visi brīnīsies... Mums vajag iekārtas, laboratorijas. Kas notika? No apmēram 1993. gada valsts deva tik daudz naudas, lai kaut kādas algas sanāktu, bet ne šādām vajadzībām. Tad parādījās Eiropas struktūrfondi un vienlaikus mūsu viensētnieku daba. Proti, pat viena pētniecības virziena ietvaros katrs pirka sev tādas iekārtas, kādas kāroja, lai būtu interesanti un mazliet nopelnītu. Ķīmijā - cik mums to elektromikroskopu, kas katrs maksā baigo naudu... Un rezultātā noslodze ir, nezinu - pieci desmit procentu.
Tomēr - mums patīk lepoties ar vietējām smadzenēm, tomēr patentu ir visai maz, pat ja salīdzina ar samērojamām valstīm.
Tas ir Latvijas ierēdniecības un politikas paradokss! Desmit gadu muļļā Zinātnes likumu un nedod iespēju zinātniskajām institūcijām pārvērst pētījumu, ja tie veikti par budžeta naudu, rezultātu patenta formā tā, lai šis patents piederētu pašai institūcijai. Ak taisījāt par valsts naudu? Tad tas pieder valstij un stāv plauktā, nekas nenotiek. Tad kāda jēga zinātniekiem iespringt? Zinātniskie institūti ir atvasinātas publiskas personas, un jau tagad tas nozīmē, ka nopelnītais tām jāiegulda atpakaļ zinātnē, nevis jābāž kabatā. Labi, ja iedos lielākas tiesības rīkoties ar patentiem, būs augstākas algas - un? Nebrauks uz ārzemēm! Es nesaprotu, kāpēc tādu elementāru lietu nesaprot?
Bet, ja šo patentu lietu sakārtotu, pati zinātniskā vide ir spējīga un gatava strādāt citādi?
Protams. Cita lieta - un te atkal nonākam pie audita nepieciešamības - nevajadzētu atražot principu visiem pa drusciņai no mazumiņa. Labi, ja ir tāda valsts greizsirdība, nedodam šādu iespēju visiem, bet tikai labākajiem, ar konkrētiem nosacījumiem.
Institūtu galu apspriedām. Bet kā ar kadriem, ko spēj tiem dot augstākās izglītības sistēma?
Ha, tas ir nākamais nepieciešamais labojums Zinātnes likumā, jo šobrīd institūti nedrīkst vadīt doktora disertācijas. Te tāds augstskolu lobijiņš, atvainojos, bet doktoranta vietai līdzi nāk stipendija, tā ļoti piezemēti. Tā kā augstskolās nereti nav nepieciešamās aparatūras, doktoranti tāpat pa kluso iet uz lielajiem, spēcīgajiem institūtiem, lai gan formāli universitātes profesors skaitās vadītājs. Ja nauda seko skolēnam, tad arī te - lai doktorants pats izvēlas! Viņš taču ir izmācījies bakalauru, maģistru, nav duraks! Un te mēs nonākam arī pie jautājuma par plašāku svešvalodu lietojumu augstākajā izglītībā.