Privileģētie un pastarītis
Abās programmās līdzās mūzikas klasikai šī vārda plašā izpratnē (no Vīnes klasiķa L. van Bēthovena un romantiķa Fēliksa Mendelszona līdz amerikāņu XX gs. mūzikas klasiķim, svinga meistaram Džordžam Gēršvinam) bija likti izteiksmīgi un še nedzirdēti laikmetīgās mūzikas opusi, kas deva veselīga pārsteiguma injekciju. Abās programmās bija pārstāvēta gan Eiropas, gan Amerikas komponistu mūzika, un - kā vēlāk izrādījās - šie bija vakari, ko grēks palaist garām. Publika to bija novērtējusi, taču bija nepatīkami redzēt, kā šie koncerti tika šķiroti pēc atspoguļojuma medijos. Sinfonietta Rīga koncertā uz skatuves redzēja mikrofonus, un jau programmiņā klausītāji bija brīdināti, ka šo koncertu ieraksta Latvijas Radio 3 Klasika, bet pūtēju orķestris Rīga muzicēja kā pastarītis - un nedz unikālajai kopspēlei ar V. Šimku, nedz mūzikas valodā un saturā interesantajai amerikāņu mūzikai ieraksta nav. Nemanīju arī skatītāju iztaujāšanu, ko dara, atspoguļojot kultūrā svarīgus notikumus. Tas atgādina to, kā savulaik televīzija ierakstīja tikai operu, bet ignorēja opereti - un nu mums nav materiālu par muzikālā teātra vēsturisko darbu.
Bet dievs ar to. Varam taču arī, izbaudījuši pūtēju orķestra Rīga koncertu, justies privileģēti. Un ne tikai Vestarda Šimkus un orķestra kopdarba Džordža Gēršvina Rapsodijas blūza stilā spožās, azartiskās interpretācijas, kopīgās svinga izjūtas un pianista enerģētiskās virtuozitātes dēļ (solo kadence vien bija ko vērts!). Šķiet, Mārtiņš Ozoliņš orķestra mākslinieciskā vadītāja postenī ir īstajā vietā: viņš vadīja atskaņojumus droši, precīzi un ar pārliecību, pierādot ka var «pārkost» arī amerikāņu mūsdienu mūzikas sarežģītās, ritmiski sazarotās partitūras. Īpaši tas sakāms par Ērika Vaitakra minimālismu garajā un kontrastiem bagātajā skrējiena distancē Equus - latīniski Zirgs. Savukārt Frenka Tičeli Eņģeļi arhitektūrā, kur gaismas un tumsas, dievišķā un ļaunā nebeidzamo cīņu aptver Guntas Davidčukas dzidrajā soprānā mierpilni nodziedātais korālis, izskanēja kā pierādījums, ka arī amerikāņu laikmetīgā mūzika var būt dziļa un spītēt laikmeta ārišķībām. Amerikāņu mūsdienu mūzikas izvēle un tās radošais lasījums atsauca atmiņā orķestra Rīga spēlēto Nīderlandes komponistu mūziku, kurā krāšņums neaizēno dziļu, eksistenciālu saturu un uzrunā ar īsti simfonisku kvalitāti, vērienu un dimensiju. Pūtēju orķestris Rīga pēdējos gados ir ļoti audzis un apliecināja sevi ar īsti simfoniska ansambļa skanējumu.
Vijole pieradināta
Lai gan Vineta Sareika intervijās izteikusies, ka jaunajai vijolei ir asāks un spožāks skanējums, Mendelszona Vijoļkoncerta atskaņojumā nekas neskanēja asi, plēsti, no spēka pozīcijām, lai gan virtuozitātes prasības šajā opusā ir ļoti augstas un šķietami tik vienkāršais, vieglais, gaisīgais, romantiski lidojošais koncerts tehniski patiesībā ir ļoti piņķerīgs. Klausoties Vinetas Sareikas atraisīto un iedvesmojošo sniegumu, priecājoties par lielisko, izkopto toni, jūtīgo intonāciju un redzot, ar kādu prieku un spēles azartu viņa muzicē, nav šaubu - mūsu priekšā ir liela mēroga māksliniece ar spožu nākotni. Nebija pat nojaušams, ka viņai šī ir debija, pārbaudes tests - V. Sareika pirmoreiz spēlēja savu jauno, vēl tikai šovasar iegūto vijoli kā soliste orķestra priekšā. Viņai ir arī īsta vijolnieces stāja, viņa prot skatuviski efektīgi pielikt punktu. Kā teiktu baletmākslā - nofiksēt kustību. Tas ir spilgti, taču nav manierīgi, uzspēlēti.
Lai kā to varbūt negribētos un lai cik krāšņa bija sezonas atklāšanas vakara programmas daudzveidība, arī diriģents meklētājs Normunds Šnē nekur tālāk par tā dēvēto programmu - rasolu nav ticis. Tas nav jāuzskata par trūkumu. Ja gribam klausītājiem piedāvāt plašu spektru un trāpīt dažādām mērķauditorijām, nekas labāks par bieži nievāto «rasolu» līdz šim nav izgudrots. Ir tikai svarīgi, kā un ar ko to piepilda, kā servē publikai - un Normunds Šnē prot atrast sastāvdaļas, kurām ir atklājuma pievienotā vērtība. Šoreiz - iepazīstinot ar kinematogrāfiski krāšņo zviedra Alberta Šnelcera opusu Frīks Bērbenkā, autora reveransu amerikāņu režisoram Timam Bērtonam un Vīnes klasiķim Jozefam Haidnam. Tomēr īsto klasi orķestris un diriģents parādīja Stīva Reiha Trīskāršā kvarteta atskaņojumā, koordinējot trīs kvartetu sinkopēto ostinato līniju kontrapunktu. Un vai nav eleganti, ka klasiķis Bēthovens caurredzamajā kamerskanējumā bija pietaupīts pašam noslēgumam - pilnīgi pretējā hronoloģiskajā secībā, nekā pierasts gaidīt.