Divas dāmas ar raksturu. Pamatīgi sagatavojušās, sēž viena otrai pretī, prožektoru izgaismotas un videooperatoru pieskatītas. Cīnās, kura kuru veiklāk iedzīs stūrī. Brīžiem pat neklausoties pretiniecē, turpinot runāt savu runājamo otras teiktajam pāri. Zina, ka otrpus ekrāniem sasēdušie fanu pulki aplaudē favorītei un griež zobus par tās pretinieces nešpetnumu (vai nu kā to katrs nosauc). Šīsnedēļas Viens pret vienu LTV1.
Dažas dienas vēlāk Saeima lemj, vai nodot komisijām likuma grozījumus par to, lai Valsts prezidentu vēlētu atklātā balsojumā. Koalīcijai vienotas nostājas nav, katra partija izkalkulējusi, kā tai stratēģiski labāk, un atbilstoši arī nobalso. Vienotība un Latvijas Reģionu apvienība - par tālāku šī jautājuma virzību, ZZS - pamatā pret, Nacionālās apvienības un Saskaņas deputāti atturas. Piesardzīgi skeptisku pozīciju ieņem arī Sudrabas komanda. Tautas priekšstāvju rīcības kontrolētāji paliek mazumā un drīz pēc tam balsojuma izdrukas kā tādus baltos karogus izkar interneta lapās, kārtējo reizi šausminoties par latviešu un krievu partiju vienādo attieksmi.
Kas šos notikumus vieno? Tas, kādu rezonansi tie izpelnījās sociālajos tīklos. Ne tik daudz intensitātes kā polarizētas pozicionēšanās ziņā. Gluži kā sporta sacensībās, kur katrs jūt līdzi savai komandai un, to aizstāvot, gatavs pat sakauties ar citādi domājošo. Savējais - labais, pareizais, lai arī ko teiktu vai darītu, pretinieks - slikts pēc definīcijas. Savējā kļūdas piedod, tā pretinieka - sarkastiski izsmej. Nevērtējot pēc būtības, neieklausoties. Notiekošo no savas attieksmes distancēti vērtēja vien retais.
Jā, ne jau visi kritizēja, un ne jau visi slavēja - daudzi šiem notikumiem nemaz nepievērsa uzmanību. Arī tas parāda attieksmi. Pret «viņiem visiem». Bet tie, kam bija savs viedoklis un kas to arī pauda, kā jau minēju, izcēlās ar iepriekšējās attieksmes veidotu vērtējumu. Nav brīnums, ka par vienu un to pašu TV diskusijas dalībnieču jautājumu vai atbildi bija lasāmi pat radikāli pretēji izteikumi - vieni slavēja par uzdrīkstēšanos, otri pēla par bezkaunību.
Protams, var jau politiku uztvert arī tā. Bet tad jautājums - ko mēs no tās sagaidām? Ar seriāliem vai hokeja translācijām konkurējošu šovu? Vai varbūt tomēr mērķtiecīgu amatpersonu rīcību, kuras motīvus pašas spēj pamatot un kuru pēc būtības sabiedrība arī vērtētu? Citādi paši nonākam pretrunās ar sevi - niknojamies gan tad, ja politiķi nav brīvi savā balsošanas izvēlē, pakļaujas partiju, frakciju disciplīnai, gan tad, ja kāds pēkšņi nenobalso kā «pareizie» vai vēl trakāk - kad nobalso līdzīgi opozicionāriem.