Jau pēc divām nedēļām viņa bija atguvusi sejas krāsu, dzīvesprieku un sirsnīgo attieksmi pret draugiem un bijušajiem kolēģiem arhitektiem, varēja labdabīgi nopūsties un teikt, ka nu gan apjauš, ko vēl vajadzēja rakstīt Rīgas Laikā par ķiršziedu vērošanas tradīciju Austrumzemē. Pat spēja atsist ģimenei zināmā mākslinieka Ivara Poikāna sadzīvisko joku: «Jā, jā, rīsi, rīsi un pēc tam vairs - nerīsi», jo attiecības ar rīsiem vairs nelikās tik baigas.
Ilze ir iemācījusies specifiskus rīsu un sutinātu Austrumu dārzeņu aizdarus, sākot no kaltēta tunča pārsliņām, mencu ikriem un fermentētām plūmēm, beidzot ar tumšsarkaniem pulveriem, kas šķiet nokasīti no ķērpjainiem akmeņiem, taču parasti ir ūdenszāles. Iemācījusies ar rīsiem ēst mazliet zivs vai sutinātu daikonu. Ēd plāno miso zupiņu un šad un tad rīsu vietā arī soba (griķu nūdeles) un udon (kviešu nūdeles).
Tomēr svarīgākais - viņa ir aptvērusi japāņu virtuves dekoratīvo raksturu. Formai jābūt skaistai. Ēdiena noformējums ir ļoti, ļoti svarīgs. Trauki un ēdienu pasniegšanas ceremoniāls novērš domas no mazajām porcijām un liesā aizdara. Pat lasi cepot, japāniete to pusgatavu norauj no pannas un noskalo ar karstu ūdeni - lai nav par treknu. Jābrīnās, kā japāņi var ieēst eļļā fritētos tempuras gabaliņus, taču tie arī ir vistreknākie ēdieni. Kad mēs ar kolēģi Anci reiz Naras restorānā pasūtījām suši izlasi (kā izrādījās, astoņām personām) un to apēdām, pavāri nāca uz mums skatīties. Taču mums bija tikai ceļotāju interese, ne ikdienas ēšana.
Tāpēc Ilze atradusi vietu, kur Tokijā var nopirkt labu maizi. Par bargu naudu šur un tur var nopirkt arī citas eiropeiskas pārtikas preces. Reizēm lutinām viņu un sūtām tās pa pastu. Kad pakā ieliku kafiju, maizi, sviestu un sierus, tad dabūju īsziņu - ū, kontrabanda! Un Ilze izsludināja konkursu par iespējamiem siera gabaliņu izlietojuma veidiem. Draudzene no Latvijas e-pastā aizrādīja - ko cepies, uztaisi siermaizes! Tad Ilze piebilda - viņa nesaprot, ka tas ir visdārgākais un ātrākais veids, kā apēst neaprakstāmo gardumu.
Viena no manām beļģu māsīcām Indra ir precējusies ar japāni. Kad abas pusdienojām Parīzes restorānā, viņa līdzcietīgi izstāstīja ienākušajiem japāņu tūristiem, kur atrast japāņu ēdienu. «Zini, viņi nevar iztikt bez miso,» Indra teica, «bez miso japāņa organisms atsakās darboties.»
Tā nu ir. Ēdiens nav tikai ēstgribas remdētājs - tajā ir noteikti produkti noteiktā daudzumā, ko mūsu ķermenis pazīst, pieņem un grib, tajā ir īpašā māju garša. Pat siermaize var būt bagātība.