Pagājušajā nedēļā Dienā, šķiet, pirmo reizi tās vēsturē bija publicēta intervija ar Latvijas žurnālistikas leģendu, Lauku Avīzes dibinātāju Voldemāru Krustiņu. Daudzkam no viņa paustā var piekrist, taču ir arī tēzes, kas diskutējamas. Piemēram, par to, ka tikai žurnālistu dēļ valdības vairs nevar «nosist ar avīzi».
Atsevišķi ņemot, avīzes tiešām vairs nav tik ietekmīgas kā pirms simt gadiem, kad bija vienīgais masu saziņas līdzeklis. Tagad pieejami arī elektroniskie mediji, internets, taču tas nenozīmē, ka būtu mazinājusies analītiski kritiskā attieksme pret norisēm. Jo vairāk tāpēc, ka tagad arī sabiedrība var aktīvi iesaistīties gan informēšanā par negācijām, gan publiskas attieksmes paušanā. Problēma, par ko drīzāk jārunā šajā sakarībā: politiķi kļuvuši biezādaināki, nekaunīgāki, arogantāki. Dzīvo pēc principa: cik tad ilgi bļaus, nāks nākamais skandāls, par mani aizmirsīs, tāpēc lieki nav ko satraukties, kur nu vēl ko mainīt.
Un tas noved pie tā, ka sabiedrības acīs visi slikti; kad jāiet balsot, izvēlamies pēc mazākā ļaunuma, nevis lielākā labuma principa; attīrīšanās process politikā nenotiek, pie varas ilgstoši vieni un tie paši, mazinājusies konkurence.
Tāpēc, piekrītot Krustiņa kungam, ka būtiskākais ir fokusēties uz politiķu un, plašāk runājot, amatpersonu darbu un tā rezultātu vērtējumu, tomēr uzskatu, ka arī pārkāpumiem ir jābūt publiskās uzmanības centrā. Ne tikai lieliem, arī sīkiem, jo tas, kurš ir gatavs policistam iedot piecīti, braukt pie stūres dzērumā vai milzu ātrumā, blēdījoties tikt pie deputāta mandāta vai privātās vajadzībās vizināties ar valsts apmaksātu taksometru, tiklab brīvi rīkosies arī ar valsts budžeta miljoniem, ja vien būs tāda iespēja. Soda neizbēgamības trūkums sīkumos veido sajūtu par visatļautību, un tad jau... Kāpēc priekšvēlēšanu kampaņās Amerikā rok augšā pat pirms pārdesmit gadiem pieļautus, mūsuprāt, brīžiem pārlieku sīkus pārkāpumus? Kāpēc Skandināvijas valstīs ministri atkāpjas par privāto tēriņu nomaksu ar dienesta kredītkarti, pat ja nauda tūdaļ pat atdota? Jo ir principi. Mums tādu nav. Līdz ar to robeža, ko var un ko nevar atļauties valsts amatpersona, ir stipri izplūdusi.
Jā, brīžiem redzam pārspīlējumus prasībās, tas noved arī pie klajas likumu apiešanas ar līkumu. Piemēram, ziedojumu limiti partijām veicina naudas sadalīšanu starp vairākiem maksātājiem. Bet tā iemesls atkal ir neieklausīšanās visos viedokļos, vien tā pieņemšana, kas konkrētajā brīdī šķiet svarīgāks. Viss gan ir labojams. Ja vien politiķiem ir vēlme vēlētāju teiktajā ieklausīties.