Dabas Diena pēta, kāpēc ir veselīgi skriet bez sporta apaviem, turklāt ne tikai pa skaistu pludmali, bet jo sevišķi pa pilsētas asfaltētajiem trotuāriem.
Baskāji pat olimpiādē
Basās skriešanas attīstību lielā mērā ir veicinājusi skrējēju vidū ļoti populārā Kristofera Makdugala grāmata Dzimuši, lai skrietu, kurā kā viens no galvenajiem varoņiem parādās ASV baskāju skriešanas aizsācējs un leģenda - Baskājis Teds, kas, cīņā pret nebeidzamajām traumām izmēģinājis visdažādākos apavu jauninājumus, nonāk līdz neticamam atklājumam - skrienot basām, viņam vairs nesāp! Lai arī varētu šķist, ka skriešana basām kājām ir pavisam jauna kustība, kas savā veidā salīdzināma ar ekstrēmajiem sporta veidiem, patiesībā, ieskatoties vēstures lappusēs, atrodamas liecības, ka sportisti jau izsenis apzinājušies baskāju skriešanas vērtību. 1960. gada Romas olimpiskajās spēlēs izcilais etiopiešu skrējējs Abebe Bikila veica maratonu basām, turklāt - ne vien veiksmīgi finišējot, bet gūstot olimpisko zeltu un uzstādot pasaules rekordu maratona distancē (2:15:16.2). Šis skrējiens ir kļuvis par pierādījumu - lai skrietu, turklāt darītu to ātri un profesionāli, apavi nav nepieciešami. Arī Latvija nav stāvējusi nomaļus no pasaules tendencēm. Jau vairāk nekā pirms diviem gadiem ir dibināta Latvijas Baskāju skriešanas biedrība, kas pulcē basā dzīvesveida entuziastus. Šāda biedrība ir vienīgā Baltijā, tomēr ne tuvu ne vienīgā Eiropā, kur jau daudzas valstis var lepoties ar vietējo baskāju skrējēju aktivitātēm.
Kāpēc skriet basām?
Skriešanai basām kājām varētu būt vairāki iemesli - pludmales smilšu izbaudīšana, jaunu sajūtu meklējumi, pēdas muskuļu un saišu stiprināšana. Cilvēka organisma sestā maņa - propriocepcija - ir tā, ar kuras palīdzību ķermenis spēj apzināties savu novietojumu un kustību telpā un koordinēt to. Tieši pateicoties šai maņai, cilvēks var pārvietoties tumsā, kā arī apzināties, cik stiprs tvēriens piemērots dažādas cietības priekšmetiem. Liela daļa proprioceptīvo receptoru atrodas uz pēdām un pie potītēm, līdz ar to tieši no savām pēdām mēs saņemam visvairāk informācijas par novietojumu apkārtējā vidē. Ķermenim nezinot, kāda ir pareizā dabiskā kustība, var rasties nepareizi, pat traumatiski kustību ieradumi, līdz ar to īpaši svarīgi ļaut bērniem izbaudīt baso pēdu priekus, lai netraucētu viņu veselīgai attīstībai. Skriešanas apavu attīstības gaitā tie ir mainījušies no ierastā vienkāršā kedu modeļa līdz sarežģītam apavam ar biezu zoli, uzrautu purngalu, paaugstinātu papēdi ar amortizācijas gēliem, velves atbalstu un kustību stabilizatoriem. Viedokļi sporta speciālistu vidū ir dažādi, un skrējējiem nenoliedzami darbojas arī psiholoģiskais efekts, piemēram, bailes savainoties, uzkāpjot uz kā asa, tomēr, kā skaidro Latvijas Baskāju skriešanas dibinātājs Edgars Rencis, pacēlums apavu papēža daļā liek skriešanas laikā pirmajam pie zemes pieskarties papēdim, tādējādi veicinot vistraumatiskāko piezemēšanās veidu. Dabiskajā skriešanas kustībā piezemēšanās notiek uz pilnas pēdas, kas mazina triecienu, turklāt ļauj saglabāt vairāk enerģijas, jo piezemējoties kustība netiek bremzēta, tādējādi skriešana ir ekonomiskāka. Ne reizi vien ir dzirdēti fizioterapeitu ieteikumi pēdu stiprināšanai - pēdu attīstības vingrinājumi, satverot ar kāju pirkstiem zīmuļus vai čiekurus. Tieši tāds ir arī baskāju skriešanas ieguvums - trenēti pēdas muskuļi, elastīgas saites, dabiska un netraumatiska kustību tehnika.
Trenējies pakāpeniski
Kā jebkura jauna aktivitāte, arī skriešana basām ir jāuzsāk pamazām. Pat ja esat pieredzējis skrējējs ar daudzu maratonu bagāžu, pirmos basos treniņus nevajadzētu veikt ierastajā ātrumā un apjomā. Skriešana basām nodarbinās citus muskuļus un saites, kas iepriekš apavos netika trenētas, līdz ar to sākt ir ieteicams ar 400-600 metru skrējieniem, šo attālumu kāpinot ļoti pakāpeniski, ieklausoties savā organismā. Ja apzināties, ka pēdu muskuļi un saites ir vārgas un netrenētas, ieteicams sākt ar basām pastaigām līdz 30 minūtēm dienā, pakāpeniski pārejot uz skriešanu. Ja esat aktīvs skrējējs ar lielu iknedēļas kilometrāžu, ko negribas samazināt, sāciet ar nelielu baso skrējienu iekļaušanu savā ierastajā treniņu plānā, līdz jutīsiet, ka baso kilometru apjomu varat palielināt. Ne mazāk svarīga par mērenību ir arī skriešanas seguma izvēle. Ir jācenšas pārvarēt prātā mītošo stereotipu, ka visdrošāk basām ir skriet pa meža taciņu vai gar jūru. Protams, bass skrējiens pa pludmali sniedz visnotaļ patīkamas izjūtas, tomēr mīkstais, birstošais segums nav labs pareiza skriešanas soļa apgūšanai. Tas gan nenozīmē, ka skriet pa pludmali nav ieteicams. Vienkārši pirms tam ir jāveic treniņi uz cietāka seguma, piemēram, gluda asfalta, kas ir ļoti pateicīgs tehnikas un soļa izkopšanai. Tieši cietais, gludais segums liek pēdai strādāt visaktīvāk un veikt tās dabiskās funkcijas, iemācot mums skriet pareizi un ekonomiski.
Sacensības - arī baskājiem
Cik viegli ir pieņemt lēmumu nostāties uz sacensību starta basām pēdām starp simtiem apavos tērpto skrējēju? Iespējams, tieši šādu jautājumu sev uzdeva ne viens vien šīgada Nordea Rīgas maratona skrējējs un skatītājs, redzot trasē skrējēju, kas garos 42,195 km mēroja basām pēdām. Kā atklājās, lēmumu pamēģināt baspēdošanu Mārcis Bokmanis pieņēma regulāro skriešanas traumu dēļ. Mārcis atzīst: «Kad uzzināju par iespēju skriet plikām kājām, uzreiz nolēmu pamēģināt, jo šī iespēja un varbūt nedaudz romantizētā sajūta par atrašanos tuvāk dabai šķita ļoti aizraujoša, un, skrienot bez apaviem, patiešām jūtu daudz spēcīgāku saikni ar zemi, pašam šķiet, tādā veidā es vairāk esmu iedziļinājies pašas skriešanas būtībā.» Jau apmēram gadu Mārcis treniņos iekļauj basos skrējienus. Pāreja no tradicionālajiem skriešanas apaviem Mārcim notika šoziem, kad skrējējs nolēmis sākt gatavoties savam pirmajam maratonam. Negribot pārslogot organismu, Māris nolēma izbaudīt skrējienu lēnā, komfortablā tempā, skrienot basām, tomēr pirmssacensību satraukuma vai citu apstākļu dēļ ir bijušas šaubas: «Nedēļu pirms maratona biju atmetis domu skriet plikām kājām kā muļķīgu un pārgalvīgu, tomēr divas dienas pirms nolēmu pamēģināt noskriet vismaz sākumu, pirmos desmit kilometrus vai pusmaratonu. Trasē sajūtas bija labas, pēc pusmaratona sapratu, ka varu turpināt, turklāt, raugoties apkārt, redzēju, ka no visiem skrējējiem man pilnīgi noteikti neklājas visgrūtāk.» Mārcis atzīst, ka saņēmis ļoti daudz uzmundrinājumu gan no skrējējiem, gan skatītājiem, gan trases pasākuma vadītājiem, kas īpaši palīdzējis pēdējos kilometros, kad pēdas bija sasūrstējušas un skriet bija kļuvis patiešām grūti. Pievarētais maratons nav nobiedējis, un Mārcis turpina skriet basām kājām.