Bieži dzirdēts izteikums to ļaužu grupā, kuri šaubās par jēgu doties nedēļas nogalē vēlēt, ir - tāpat nekas nemainīsies. Šķiet, šī pieņēmuma saturs ir - lai ko sola partijas, dzīve jūtami neuzlabosies. Kopumā racionālajam apsvērumam simetrijai gan būtu nepieciešams turpinājums - ka sliktāk arī nevar būt, attiecīgi nebūs. Un te jāatsaucas uz virsrakstā minēto veco joku par pesimistu un optimistu («Sliktāk tāpat nevar būt! - Var!»)
Te pat nav runa par kādas Latvijas konkrētas partijas populismu, kompetences trūkumu vai slēptiem nolūkiem. Mēs vienkārši esam vēl ļoti jauna valsts. Proti, ja «vecajā» Eiropā pie varas nonāk nemākuļi, solījumu nepildītāji, cilvēki ar radikāliem uzskatiem, principā nekas tiešām nemainās. Jā, redzam, ka palielinās populistu, ksenofobu politisko organizāciju popularitāte, ka ir neveiksmīgas ekonomiskās politikas piemēri, tomēr šajās zemēs, tēlaini izsakoties, kuģis ir tik ilgstoši būvēts, tik objektīvi liels, ka to sašūpot ir ļoti grūti. «Vecajā» Eiropā ekonomikas, ļoti iespējams, ir ieslīgušas zināmā stagnācijā, tomēr tas tauku slānītis ir uzaudzēts pietiekams, rakstīti un nerakstīti kopdzīvošanas noteikumi ir tā iesakņojušies, ka pat izcili neveiksmīga desmitgade vairumā gadījumu ir zemē nomests laiks, nervozs laiks, bet ne reāls apdraudējums valsts pastāvēšanai, tās jēgai. Pie varas var nonākt cilvēki ar nepārdomātām idejām, bet šīm valstīm ir bijis pietiekami laika, lai izveidotu līdzsvarojošus varas atzarus (neatkarīgas tiesas, diplomātisko korpusu, intelektuālo eliti, galu galā, arodbiedrības un profesionālu virsniecību), kas politiķus piebremzē. Vienkārši izsakoties, viņi var atļauties (un to arī dara...) neveiksmīgus, kaitinošus eksperimentus.
Latvijā nekā no tā visa nav. Gan tāpēc, ka līdzšinējā elite (lai kāds būtu tās tā brīža partijiskais nosaukums) šo savstarpējo līdzsvaru struktūru nav veidojusi, gan tāpēc, atkārtošos, ka tas, ko dažkārt sauc par pilsonisko sabiedrību, objektīvi 15-20 gadu laikā neizveidojas. Papildu mīnuss Latvijas gadījumā ir mūsu nelielie izmēri. Piemēram, daudzmiljonu Polijā, lai cik autoritāru valdīšanas stilu kāds politiskais spēks gribētu veidot (pakļaujot citus atzarus), vienmēr būs alternatīvas varas (plašā nozīmē) centri - reģionālie, baznīca u. c. Latvijas gadījumā, šķiet, nav jāskaidro, ka šādu patiesi alternatīvu elites grupu nav, jo kā gan tās lai veidotos teritorijā, kur visu eliti kopumā veido daži tūkstoši indivīdu.
Īsi sakot, diemžēl nav tā, ka Latvijā (esam taču ES, NATO dalībvalsts ar it kā pierastu izteikšanās brīvību, tirgus ekonomiku utt.) nekas būtiski nevar mainīties, lai kādi viepļi būtu pie varas. No šī viedokļa pilsoņa politiskā rīcība vēlēšanu dienā joprojām saglabā savu jēgu. Konkrētā izvēle, protams, paliek katra paša ziņā, tikai nemānīsim sevi, ka mums «tāpat nav ko zaudēt» un «sliktāk tik un tā nevar būt».