Mūsu līmenis diemžēl šobrīd neatbilst tādam, ko varētu sagaidīt Eiropā vai kādu būtu pelnījuši saņemt Latvijas pacienti, - ir apmēram kā Zimbabvē. Lai diagnosticētu ļaundabīgos audzējus, «zelta standarts» ir audu morfoloģiskā izmeklēšana. Tā ļauj noteikt, kāds ir attiecīgais audzējs - labdabīgs vai ļaundabīgs, no kādiem audiem veidojies. No šiem datiem savukārt atkarīga ārstēšanas taktika.
Morfoloģiskā diagnostika šobrīd Latvijā balstās galvenokārt uz patologu stūrgalvīgo uzupurēšanos. Morfoloģiskajai diagnostikai jābūt augsti tehnoloģiskam procesam, kurā slimnieka audi tiek secīgi apstrādāti daudzos aparātos - t. s. tehnoloģiskajā kaskādē. Tomēr Latvijas laboratorijās esošā tehnika ir bezcerīgi novecojusi, bet jauna pirkta netiek. Piemēram, P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (PSKUS) tikai 4 no 23 diagnostiskiem aparātiem ir jaunāki par 2010. gadu, bet vecākais strādā kopš 1977. gada. Katru rītu nākas «pierunāt» aparātus, kas vecuma dēļ uzreiz nestrādā. Kāds ieslēdzas tikai pēc tam, kad slēdzi patur piecas minūtes noteiktā pozīcijā. Cits nesadala izkausēto parafīnu, līdz pa tā krānu neuzsit noteiktā virzienā ar skalpeli.
19. gadsimta «tehnoloģijas»!...
Tiek tērēts laiks, un, pat ja visu šo aparātu «pierunāšanu» izdodas veikt, gala iznākumā preparāts, protams, nav tik kvalitatīvs, kāds būtu ar mūsdienu aparatūru. Zūd audos ietvertā informācija, kas pacienta ārstēšanā būtu vitāli svarīga. Daudzus izmeklējumus, piemēram, daudzas mutācijas, kuras ārzemēs pēc noteiktām indikācijām nosaka visiem pacientiem, kam tas būtu nepieciešams, mēs vispār neveicam, jo nav attiecīgas aparatūras. Citus, piemēram, imūnhistoķīmiskus izmeklējumus dažādu olbaltumvielu noteikšanai vēža šūnās, aparatūras trūkuma dēļ veicam pārāk reti. PSKUS Patoloģijas institūtā trūkst vismaz 30 aparātu - audu procesoru, parafīna sadales staciju, mikrotomu, dažādu vizualizācijas iekārtu. Visā institūtā ir tikai divi profesionāli mikroskopi, un slimnīcas vadība iesaka ieviest ārstu patologu maiņu darbu, kas ir pasaules praksei neatbilstoši, absurds. Esošais tehnoloģiskais nodrošinājums ir nepietiekams, nekvalitatīvs, un tā lietošana pazemina diagnostiskā darba kvalitāti tādā mērā, kas apdraud pacientu tiesības uz dzīvību un veselību, kā arī ārstu patologu un biomedicīnas laborantu tiesības uz profesionālu darba vidi.
Tad faktiski veselības ministra iniciatīva par jaunas diagnostikas laboratorijas izveidi ir īpaši aktuāla?
Tas būtu lielisks risinājums, kura pirmais ieguvums būtu mērāms daudzu mūsu līdzpilsoņu dzīvībās.
Otrs ieguvējs būtu patoloģijas nozare. Jauno speciālistu piesaistei un izaugsmei ir ļoti svarīgi, lai vide būtu profesionāli sakārtota - ar nevainojamu aparatūru un tādu darba standartu, kas neatpaliek no tā, kāds ir Eiropā. Jaunieši grib strādāt labi, svarīgi viņiem dot šo iespēju.
Profesors Kalviņš teica, ka katrs vēzis esot unikāls, tādai attiecīgi jābūt arī ārstēšanai.
Jā, tā ir taisnība. Ja, piemēram, runājam par krūts vēzi, sabiedrība to uztver kā konkrētu vēža veidu. Ja skatāmies parastajos mikropreparātos, kas ir krāsoti ar hematoksilīna un eozīna metodi, patiešām pilnīgi vienādi no šiem vēžiem ir 80%. Ja tālāk audzējos nosaka noteiktus proteīnus, atklājas vismaz četri tā sauktie molekulārie apakštipi. To mēdz būt pat vairāk, un katrs no tiem jāārstē pilnīgi citādi.
Zināšanas tātad ir, tehnikas nav?
Precīzi tā. Zināšanas iegūt nav grūti, jo jaunā patologu paaudze ir angliski runājoša un ārzemju kongresos viņi kā sūklis uzsūc nepieciešamās zināšanas. Viņu entuziasms ir milzīgs.
Tehnoloģiskā atpalicība nemotivē prombraukšanu?
Daudzi cilvēki mokās gadiem ilgi un tad, kad profesionālā degsme ņem virsroku, arī aizbrauc, lai beidzot strādātu normāli.
Slimnieku no tā mums mazāk nepaliek...
Ja mēs varētu piedāvāt Eiropas līmeņa darbvietas, jaunieši paliktu un strādātu mirdzošām acīm. Viņi grib strādāt Latvijā, negrib braukt prom. Tuvojas brīvdienas [intervija notika piektdien - R. M.], es ļoti labi zinu, ka mani doktoranti rīt un parīt te būs klāt. Nepiespiesti, neaicināti. Tikai tāpēc, ka viņus šis darbs interesē.
Arī mans darbalaiks ir septiņas dienas nedēļā. Es jums pateikšu godīgi - no Jaungada līdz manam atvaļinājumam jūlijā es nebiju darbā divas dienas - Lielajā piektdienā un Lieldienu svētdienā. Ja darbu beidzam deviņos vai desmitos, tad ir agrais vakars. Ir reizes, kad strādājam caurām naktīm.
Tā sauktais darbaholisms?
Nē, traģēdija. Jo darba ir krietni par daudz. Ar veco aparatūru viss iet piecreiz ilgāk, bet diagnoze tik un tā ir jāuzraksta, un tu cīnies, kamēr vien nogurums vēl ļauj. «Pateicoties» vecajai aparatūrai, man no acu tīklenes pāri palicis 30 procentu - vaina vecajos mikroskopos un neadekvātajā apgaismojumā. Ja 15 gadu skaties pret pārmērīgi spožu gaismu, ko vecajos modeļos nevar noregulēt zemāk, iznākums ir tāds, kāds ir... Jauno paaudzi tā kropļot nedrīkst!
Kāda situācija ir kaimiņvalstīs?
Labāka. Šajā jomā esam stipri atpalikuši gan no Igaunijas, gan Lietuvas. Lietuvā lielais lēciens bija tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, kad viņi izdarīja to pašu, ko mūsu ministrs rosina tagad, - izveidoja centrālo laboratoriju, uz kuras pamata tagad tapis Nacionālais patoloģijas centrs. Valsts sākotnēji finansēja jaunākās aparatūras iegādi, un pēc tam process pats sevi sāka veicināt - jauna aparatūra piesaista jaunus speciālistus, ir iespēja īstenot Eiropas projektus, tam līdzi nāk nauda tālākai aprīkojuma modernizēšanai.
Kāpēc Latvija atpalika?
Viens iemesls bija tas, ka studenti negribēja apgūt šo specialitāti, - gadiem ilgi neviens nepieteicās uz izsludinātajām rezidentūras vietām. Kopš 2009. gada mums ir ļoti liels uzrāviens...
Kāds iemesls?
Štrumfa (smejas). Es mīlu šo nozari. Un, kad sāku strādāt ar studentiem un vadīt rezidentūras programmu, man izdevās jauniešiem iestāstīt, ka šūnas, ko redzam mikroskopā, ir ļoti interesantas. Jaunajiem ārstiem arī ir svarīgi apzināties, ka viņu darbs ir nepieciešams tieši pacientiem - dzīviem cilvēkiem, kuri gaida palīdzību. 2009. gadā konkursā uz vienu vietu pieteicās divi cilvēki, šogad - jau seši. Tas ir gandrīz vai augstākais konkurss starp visām medicīnas nozarēm.
Ja uzlabo diagnostiku, ir ne tikai efektīvāka, bet arī lētāka ārstēšana?
Noteikti. Pareiza diagnoze ir ne tikai cilvēciskāka un ētiskāka, bet vienmēr arī lētāka. Ja audzēju noraksturo ļoti precīzi ar visiem tā sauktajiem personificētās medicīnas molekulārajiem parametriem, cilvēks saņem tikai to ārstēšanu, kāda viņam ir vajadzīga. Tātad arī nesaņem tās zāles, kuras viņam nebūtu vajadzīgas. Valstij nav liekas izmaksas, pacientiem - liekas toksicitātes. Ieguvums - cilvēks nodzīvo vēl daudzus gadus, strādā, maksā nodokļus.
Cik vietās Latvijā veic vēža diagnostiku?
Vēža morfoloģisko diagnostiku veic Stradiņa slimnīcā, Latvijas Onkoloģijas centrā Gaiļezerā, Bērnu klīniskajā slimnīcā un arī reģionos - ir Liepājas un Daugavpils onkoloģiskās slimnīcas, tāpat pacients ar audzēju var vērsties jebkurā reģionālajā slimnīcā.
Resursu koncentrēšana nelīdzētu?
Resursu koncentrēšana, pirmkārt, būtu finansiāli izdevīgāka. Ir daudz lētāk iegādāties aparatūru tikai vienam centram, nevis 10 mazām laboratorijām, kurās katrā tik un tā jāveic visas darba stadijas. Lielā centrā varētu atļauties arī dārgu ātras darbības aparatūru: augsts noslogojums būtu finansiāli efektīvs, un - pats galvenais - cilvēks, kas ar satraukumu, bailēm un cerībām gaida diagnozi, to saņemtu vienas dienas laikā! Koncentrēšana palīdzētu arī nodrošināt vienu izmeklēšanas standartu visiem pacientiem: visu audu materiālus varētu apstrādāt vienādi ātri, ar kvalitatīviem aparātiem, un darbu veiktu vienādi augsti kvalificēti ārsti. Ārstiem patologiem būtu liela iespēja apspriesties, kas reizēm reģionos, kur ir viens patologs, nav iespējams.
Jaunajā projektā ir paredzēta ļoti aizraujoša iespēja - reģionālo laboratoriju digitalizācija. Tas dotu iespēju ieskenēt pētāmos audu paraugus tikpat augstā izšķirtspējā, kā skatoties mikroskopā, pārsūtīt uz Rīgu un saņemt kolēģu konsultācijas. Tā ir papildu iespēja, lai reģionālās laboratorijas nebūtu jālikvidē, - tās iekļautos centrālās laboratorijas darbā, konsultācijās un izaugsmē, fiziski paliekot uz vietas.
Ir dzirdēts par dažādām privātām iniciatīvām, piemēram ARS ieceri izveidot vēža agrīnās diagnostikas centru. Kā to vērtējat?
No pacienta viedokļa tas ir viennozīmīgi pozitīvi. Jo pats galvenais ir diagnostikas pieejamība.