Apzinoties, ka šis vēsturiskais salīdzinājums var likties pārāk divdomīgs, tomēr jāsaka, ka kaut kas saturiski līdzīgs nereti vērojams arī Latvijā - sākam ar vienu tēmu, bet ātri vien braši aizsoļojam no galvenā ceļa sānu stigās, kas nereti beidzas ar strupceļu.
Ceļš uz eiro - jāķeras pie praktiskiem jautājumiem
1. Šķiet, strīdos par un pret Latvijas pievienošanos eiroklubam pretējās puses ir tik nogurušas un viena otrai apnikušas, ka pagājušajā nedēļā sagaidītie pēdējie apstiprinājumi, ka pievienošanās būs pēc nepilna pusgada, izraisīja vien iepriekš jau daudzkārt dzirdētus vērtējumus.
Pievienošanās pretinieki labprāt norāda uz problēmām Grieķijā, Spānijā utt., tomēr, kā saka, nav jau nemaz tik tālu jābrauc, lai konstatētu: eiro nav garantija ekonomikas uzplaukumam. Pagājušajā nedēļā uzmanību piesaistīja vairākas savstarpēji nesaistītas ziņas no Igaunijas. Raugi, Somijas prese konstatējusi, ka turpina palielināties Somijā strādājošo Igaunijas ārstu skaits (patlaban 287, kas, ņemot vērā kaimiņvalsts mērogus, ir iespaidīgs daudzums). Savukārt pašā Igaunijā iepriekšējā nedēļā krāšņa tēma bija cukura kontrabanda - secināts, ka gandrīz puse (!) no valstī pārdotā cukura ir nelegāla un ka šādi nesamaksātu nodokļu formā Igaunija gadā zaudē 220-225 miljonus eiro. Citiem vārdiem sakot, Igaunija ir piemērs tam, ka arī pēc eiro ieviešanas nebūšanas nekur nepagaist. Bet to jau patiesībā visi apzinās, tāpēc aktuālāks jautājums būtu - kādas problēmas eiro igauņiem radījis. Cik var noprast, kaimiņi saskārušies ar dzīves dārdzības kāpumu, tomēr liekas arī, ka vismaz daļēji tas ir pašu rīcības rezultāts - lai nepārkāptu Māstrihtas kritērijus, igauņi pirmsiestāšanās procesā pieturējuši cenu kāpumu, piemēram, enerģētikā, un nu šī «atspere» iztaisnojas. Ļoti iespējams, ka Latvijā būs līdzīgi - izdevumi nākamgad pieaugs kaut vai būtiski dārgākas elektroenerģijas iespaidā, bet tās būs sekas situācijai mūsu enerģētikas sektorā, nevis tieši maksāšanas līdzekļa maiņai.
Svarīgākais jautājums tagad, kad vairs nav šaubu par eiro ieviešanu, ir, vai pietiks laika sabiedrībai pietiekami un ticami izstāstīt, kā tiks pārrēķinātas pensijas, nodevas, algas, komunālie maksājumi utt. Jo nepietiks ar aicinājumu iedzīvotājiem pašiem ar kalkulatoru sarēķināt (jo maiņas kurss taču zināms). Ja būs nopietnas kļūmes, nevienu neinteresēs, kuras ministrijas kurš departaments kaut ko salaidis grīstē, - ceļš uz eiro bijis tik piesātināts ar politisko retoriku, ka vainos tieši valdošās koalīcijas politiķus.
Buldozeram apnicis nīkt darbnīcās
2. Ņemot vērā bijušā ministra, partijas vadītāja utt. Šlesera spēju izraisīt spēcīgas emocijas, pagājusī nedēļa garlaikotajiem bija īsta medusmaize - Šlesers pieļaujot savu atgriešanos politikā! Patiesībā nav nekas neparasts, ja ambiciozs, spilgts politiķis vingrinājumu «es aizeju - es atgriežos» izpilda vairākkārt, ar gaviļu, sašutuma svilpienu un neizpratnes sajaukumu fonā. Tā tas pieredzēts Francijā, Itālijā, ASV, Lielbritānijā utt. Arī tam, ka visas šīs kustības notiek skandālu pavadībā, nav lielas nozīmes (labs piemērs - Berluskoni). Galu galā diez vai kāds Latvijā nopietni pieļāva iespēju, ka hiperaktīvais Šlesers spēka gados klusi sēdēs savā Jūrmalas villā.
Cits jautājums, kā Šlesers savu atgriešanos publiskajā politikā var īstenot. Ņemot vērā, ka viņš nav radis spēlēt otro vijoli (un to zina visi politiskā teātra dalībnieki), diez vai iespējama viņa pievienošanās kādai no esošajām vai topošajām trupām. Šlesers, protams, ir īpaši pieredzējis personāžs jaunu partiju dibināšanā un «uzpumpēšanā», tomēr diez vai iespējams arī šāds scenārijs - pārāk daudz viņa retorikai līdzīgu lozungu jau izskan, biežņa ir tāda, ka ar savu personību vien pat Šlesers jaunu politisko projektu neizvilks. Tāpēc ticamāk, ka viņš centīsies regulāri izteikties, paust savus priekšlikumus, pieņemot, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās uzvarējusī trupa pieaicinās viņu kā viesmākslinieku, kas nav formāli saistīts ar kādu politisko spēku. Tas ir diezgan reāli - piemēram, Saskaņas centra (SC) vadošie politiķi ir pieļāvuši, ka viņi nākamajai valdībai varētu piedāvāt nevis partijas biedrus, bet t. s. bezpartijiskos speciālistus.
Tas savukārt neizbēgami rada jautājumu, ko jaunu un noderīgu Šlesers piedāvā. Cik noprotams, lielākas ambīcijas ekonomisko attiecību veidošanā ar NVS un Āzijas valstīm. Respektīvi, to, par ko viņš iestājies arī agrāk. Jāsecina arī, ka Šlesers joprojām pietiekami neapzinās, ka tas, kas ir loģiski un pieņemami privātajā biznesā, automātiski nav pārstādāms valsts politikā. Uzņēmējs pašsaprotami ir orientēts uz peļņu, un viņam nav jādomā par viņa rīcības saskaņotību ar citiem valsts un sabiedrības mērķiem - ienākumu plaisu, spriedzi starp etniskām kopienām, ārpolitisko orientāciju utt. Valsts vadībā tā nevar. Šlesera problēma ir tā, ka biznesā viņu interesē jomas (tranzīts, lieli investīciju projekti), kas ir tieši saistītas ar valsts pārvaldi un politiku, un viņš kā labāko risinājumu saskata dalību politikā. Lai gan pareizāks būtu citās valstīs aprobētais ceļš - ietekmes realizēšana caur leģitīmu lobismu, masu medijiem, domnīcām un, jā, ziedojumiem partijām.
Disciplīna var būt dažāda
3. Pagājušajā nedēļā, no vasaras baudīšanas iztraucēta, Jēkaba ielā uz ārkārtas sēdi pulcējās Saeima. Galvenais iemesls tautas priekšstāvju pašaizliedzībai - novest līdz galam pensiju indeksācijas jautājumu. Noveda. Tomēr atkalredzēšanās iespēja tika izmantota, lai lemtu arī par citiem jautājumiem, piemēram, izglītības sistēmas un būvniecības nozares regulējumiem. Un te nu nācās mulsumā nosarkt tiem, kuri mīl izrunāties par strīdiem, disciplīnas trūkumu valdības koalīcijā. Tieši otrādi - tika demonstrēta apbrīnojama saliedētība, noraidot priekšlikumus, pat ja tos izvirzīja pašas koalīcijas deputāti, piemēram, tāda visnotaļ ietekmīga persona kā parlamenta Juridiskās komisijas vadītāja Čepāne (Vienotība). Notikušajā (protams, kaut kas līdzīgs novērots arī citās parlamenta sēdēs) ir savi plusi un mīnusi. Pozitīvais ir tas, ka koalīcijas deputāti nebaidās paust savu atšķirīgo viedokli (tātad nav gluži korekts priekšstats, ka deputāti balso tā, kā rāda frakcijas vadītāja īkšķis). Nelāgais - cik viegli tas tiek «norullēts». Var pieņemt, ka Čepānes atšķirīgais viedoklis par sabiedrības un būvnieku interešu salāgošanu dzirdēts tik bieži, ka kolēģi vienkārši, trešajā lasījumā pieņemot Būvniecības likumu, nolēma neiespringt. Tomēr tas nemaina viņas iebildumu svaru. Savukārt relaksētais noraidījums Kazākas (Reformu partija) priekšlikumiem Izglītības likumā likās vienkārši paļaušanās uz atbildīgās komisijas vadības nostāju (konkrētajā gadījumā negatīvu). Būtiski arī pieminēt, ka konkrētajā gadījumā nebija runa par populistisku izrādīšanos vai pašmērķīgu naudas prasīšanu no valsts budžeta.
Ir jau pierasts, ka Latvijā valdošā vara ignorē opozīcijas idejas, pat ja tās ir saprātīgas. Pagājušajā nedēļā novērotais liecina, ka līdzīga attieksme ir arī pozīcijas iekšpusē, turklāt pat ne starp dažādām koalīcijas partijām, bet pat vienas partijas rindās. Tā ir divdomīga situācija. No vienas puses, politikai jābūt efektīvai, tas nozīmē, ka mazākumam dažkārt jāpakļaujas vairākumam. No otras puses, skats, ka pozīcijas deputāti, pašu sabiedroto neatbalstīti, cīnās tribīnē, vedina jautāt, kur, kādā sastāvā un ar kādu pamatojumu tiek pieņemti lēmumi, pret kuriem iebilst nedrīkst.