Šogad uz pasākumu tika lūgti aptuveni 350 senioru, medicīnas lauciņa leģendas, administrācijas darbinieki - viena par otru spilgtākas personības, lai noklausītos Latvijas spožākā kontrtenora Sergeja Jēgera un diriģenta Māra Kupča diriģētā baroka kora Collegium Choro Musici Riga baroka opermūzikas koncertu Farinelli portrets. Bet pēc koncerta seniori tika aicināti pie klātiem galdiem, lai risinātu saviesīgas sarunas, kas visbiežāk sākās ar: «Vai tu atceries, kā...?»
Viņi likuši pamatus
Senioriem jau galvenais satikties, uzzināt, kas jauns universitātē, nezaudēt saikni ar augstskolu. Viņi joprojām spēj labus padomus dot - norāda pasākuma organizatori. Universitāte savā redzes lokā pašlaik patur 426 seniorus vecumā no 62 gadiem ar vismaz piecu gadu darba stāžu augstskolā - gan mācībspēkus, gan tehniskos un administrācijas darbiniekus. Vecākie bijušie darbinieki ir vairāki deviņdesmitgadnieki. «Seniori ir likuši pamatus, uz kuriem veidota augstskolas attīstība. To augstu novērtējam,» uzrunājot seniorus, saka RSU rektors, profesors Jānis Gardovskis.
Savukārt RSU Padomnieku konventa priekšsēdētājs Dins Šmits atzīst - tradīcija novērtēt seniorus, kuri ieguldījuši enerģiju, lielu daļu darba mūža universitātē, pierāda, ka universitātes vadības stratēģijā ietilpst arī rūpes par cilvēkiem. «Seniorus redzu kā daļu no padomnieku konventa sastāva - tas attiecas ne tikai uz dzīves un darba pieredzi. Kad biju vēl students, no saviem pasniedzējiem ieguvu ne tikai zināšanas. Tā bija arī stāja, kas katram, kurš mācās universitātē, ir ļoti svarīga,» pateicību par to senioriem pauž D. Šmits.
Cienīt saknes un vecākos
«Savas saknes jāapzinās, un saviem skolotājiem ir jāpasaka paldies,» uzsver rektors. «Jo mēs neesam cēlušies no kaut kā - ir bijuši cilvēki, kuri kaut ko radījuši pirms mums. Mums būtu daudz vairāk jāpārņem Austrumu tautu kultūra cienīt savas saknes un vecākos. Daļa no šiem senioriem taču universitātei veltījuši visu mūžu. Turklāt šādas satikšanās ir abpusēji vērtīgas, lai pārspriestu dažādas lietas. Kā vērotāji no malas seniori bieži vien redz to, ko mēs šeit, esot procesā, ne tik ātri saskatām. Svarīgi arī uzklausīt senioru viedokli, kā dzīvot tālāk. Uz šīm tikšanām aicinām arī katedru, struktūrvienību, klīniku vadītājus, kuri šeit satiek bijušos darbiniekus. Ar šo tradīciju varam bagātināties no abām pusēm,» atzīst profesors J. Gardovskis.
Tam, kurš no aktīvās profesionālās dzīves aizgājis, ir ļoti patīkami, ja viņa zināšanas vēlamas, klātbūtne gaidīta. Profesors uzskata, ka mūsdienu senioriem tieši novērtējuma par darba mūžā padarīto pietrūkst visvairāk. «Bieži dzird runājot: 90. gados Latvijā viss sākās no jauna, un tas, kas darīts pirms tam, nav nozīmīgi. Bet šie cilvēki tik un tā strādāja Latvijas, savas tautas labā. Strādāja tādā iekārtā, kāda tā bija. Domāju, viņi daudz izdarījuši. Un ir jāsaprot - viduslaikos varēja izdarīt vienu, renesansē otru, padomju laikos ko citu. Mēs nevaram nosodīt šos cilvēkus vai neatzīt padarīto. Viņi daudz labu lietu darījuši. Tāpēc novērtējums ir būtisks,» uzsver J. Gardovskis.
Tāpēc, ka bijām jauni
«Labi ir strādāt, un labi ir pensijā,» pie viena galdiņa vīna glāzes saskandina universitātes seniori Vilma Skujiņa, Konrāds Sondors, Jūlians Sprūdžs, Māra Kokse. Blakus viņiem atmiņās dalās bijušais Ķirurģijas katedras vadītājs Anatolijs Ņikitins, Ausma Šaško, augstskolā strādājusi kā laikraksta Padomju Mediķis redaktore, tad muzeja vadītāja, arī ķirurģijas katedras docents Ojārs Aleksis.
Katrs šai augstskolā savā profesijā aizvadījuši vismaz 50 darba gadu. Abiem kungiem tuvu pie deviņdesmit, un viņi atzīst - šī tradīcija ir brīnišķīga. «Satiekamies ik gadu, runājām par visu ko - par jaunību, par sirds operācijām, ko aizsākām veikt 1. slimnīcā,» pastāsta Anatolijs Ņikitins. Kungs smaida vien - tolaik, jaunībā, gan saulīte bijusi spožāka un vasaras kā vasaras. «Tāpēc, ka bijām jauni... Toties tagad daudz brīva laika. Var iet uz teātri, operu, dziedāt korī,» pensijas vecuma priekšrocības novērtē mediķi.
Ojārs Aleksis piebilst - arī tagad ir jābūt aktīviem, citādi noveco ātrāk.
Mēs paši vēl gribam
«Koncerts bija skaists, tik labi skanēja!» ar pasākumu ir apmierināts Georgs Andrejevs, arī viņš ar kundzi pēdējos gadus apmeklē senioru vakarus. «Satiekamies, parunājamies. Lūk, docents Aleksis ir mans pirmais šefs, kurš pierunāja mainīt specialitāti no ķirurģijas uz anestezioloģiju - tad viņš jau bija nodaļas vadītājs Stradiņa slimnīcā. Tolaik neviens īsti vēl nezināja, kas tad ir anesteziologs. O, jā, tagad es viņam to pieminu,» nosmej Georgs Andrejevs.
Patiesībā profesors Bieziņš bijis pirmais ieteicējs - reiz atbraucis uz kolhozu, kur Georgs Andrejevs vadījis studentu grupu kā vecākā kursa students. Jaunieši aizgājuši ballēties, bet viņi abi ar profesoru gājuši pa kolhoza laukiem runādamies: «Un tad viņš mani sāka sagatavot, sak, visi jūs, jaunieši, gribat tikai to ķirurģiju. Bet mēs, veči, jūs nelaidīsim tik ātri pie lielās ķirurģijas, mēs jau paši vēl gribam. Taču ir viena disciplīna, bez kuras nevaram, jums vajadzētu to izvēlēties,» profesijas izvēles pirmsākumus atminas Andrejeva kungs.
Ko viņam pašam nozīmē laimīgas, piepildītas vecumdienas? «Spēju būt šeit, vērot, kā attīstās dzīve, kā attīstās Latvija, kā mazbērni aug, skoloties sāk un lielākie apprecas.» Plāns nākamajiem desmit gadiem? «Man ir tikai viens virsuzdevums - pabeigt savus memuārus. Lēnām rokos cauri savam arhīvam. Ir tik daudz dokumentu! Pagaidām esmu ticis līdz 1993. gada decembrim. Vēl 20 gadi ir priekšā,» ieceres atklāj Andrejeva kungs. Bet citiem Latvijas senioriem Georgs Andrejevs vēl veselību un možu garu: «Tādu, lai aktīvi, savu iespēju robežās var kaut kur piedalīties un sagaidīt arī reāli dzīvē tās reformas, ar kurām tiekam baroti jau divdesmit gadu un vairāk.»