«Laikam negribēju doties prom no mājām,» pieļauj Oksana Aleksejeva. Medmāsai arī tagad neesot vēlmes doties kaut kur prom labākas dzīves meklējumos, lai arī skaidrs, ka viņa nemaz nevarētu atļauties strādāt savā profesijā bez vīra finansiāla atbalsta. Darba samaksas jautājums Oksanai Aleksejevai ir tik sāpīgs, ka medmāsa, jautāta par finansiālajiem aspektiem, tā arī pasaka: «Es negribu par to runāt.»
Bērnības sapnis
Rosināta domāt, kā cilvēkā veidojas vēlme būt par mediķi, Oksana piemin vecākus, kuri uz to laikam jau netieši, tomēr pamudinājuši. Viņas tēvs ir jūrnieks, mamma - a/s Lauma darbiniece - īsta liepājnieku ģimene. Vecāki meitu atbalstījuši arī tad, kad, mācoties Liepājas medicīnas māsu skolā, Oksanai tomēr uzmākušās šaubas par izvēlēto profesiju. «Man psiholoģiski bija grūti mācīties, sevišķi tad, kad sākās prakse. Slimības un ciešanas jaunam cilvēkam tomēr ir grūti pieņemt. Es domāju, vai man vispār to vajag. Tomēr tiku galā ar šaubām un sapratu - jā, man to vajag. Joprojām savu izvēli nenožēloju,» apliecina Oksana Aleksejeva.
Sākumā Oksana strādājusi Liepājas Bērnu slimnīcas laboratorijā, bet darbs slimnīcas nodaļās licies interesantāks. Kad piedāvāts darbs tur, viņa labprāt piekritusi. «Es vienmēr gribēju un man joprojām gribas palīdzēt arī bērnu vecākiem. Redzu, kā viņi uztraucas, pārdzīvo, kad bērns saslimis. Pirmais darbs, ja vien nav jāsniedz neatliekama palīdzība bērnam, ir ar vecākiem, sevišķi mammām. Šis darbs ir nomierināt. Lai viņu satraukums nesatrauc arī bērnus. Bērnu nodaļā tāpēc ir dubults darbs - ar vecākiem un ar bērniem,» skaidro medmāsa.
«Patlaban ir tāds laiks,» Oksana Aleksejeva samiernieciski piebilst, stāstot, ka vecāki slimnīcā nereti ierodoties ļoti satraukti, skeptiski, citi pat agresīvi noskaņoti, gatavi «izsist» visu, kas nepieciešams.
Grūtāk esot tieši ar mammām, jo viņām sakāpinātās emocijas traucē mediķu teikto pat sadzirdēt, ne tikai saprast. Vīrieši ir racionālāki, ātrāk saprot, konstruktīvāk sadarbojas. «Pozitīvā nozīmē brīnos, ka arvien vairāk tēvu ir kopā ar bērniem slimības laikā. Man vairs nav šaubu, ka tēvs lieliski var tikt galā,» saka medmāsa Oksana Aleksejeva.
Pie slodzes pierod
Liepājas reģionālā slimnīca šobrīd piedzīvo lielu rekonstrukciju. Tas nozīmē arī putekļus, trokšņus, saspiestību, taču tikai uz laiku. Priecē, ka pārmaiņas vidi vērš gaišāku, skaistāku, būs ērtāk un patīkamāk strādāt, lai arī pacientu skaits nemainīsies - nodaļā ar 25 bērniem ir viena medmāsa. Turklāt apmēram pusei bērnu līdzās uzturas vecāki.
«Esam pieradušas. Gribētos, lai ir mazāk bērnu vai vēl kāda māsa - tad varētu strādāt ar mazāku steigu, kvalitatīvāk. Gadās visādas situācijas. Piemēram, ja ir kāda principiāla māte, kura vēlas, lai antibiotiku injekcijas viņas bērnam ir precīzi pēc pulksteņa. Ja man nodaļā desmit bērnu, kuriem jāveic injekcijas, nevaru to darīt visiem vienlaikus,» skaidro Oksana.
Atpūtai pēc darba palīdz atpūta mājās un kopā ar draugiem. Oksanai Aleksejevai patīk adīt, un kopš bērnības viņa labi zīmē. Prasmi zīmēt Oksana sauc par savu slēpto talantu. «Man galvenais, lai sanāk labs atvaļinājums - riktīga vasara. Man patīk vasara, jūra, pludmale. Ja ir labs laiks, atvaļinājums ir izdevies. Nekādas ārzemes nemaz nevajag,» apgalvo medmāsa.
Labākas dzīves meklējumiem Oksana sevi sauc par vecu, lai arī viņai vēl nav pat 40 gadu. «Ja man nebūtu bērns, vecāki, vienvārdsakot, ģimenes, varbūt arī es apsvērtu iespēju doties strādāt uz ārzemēm. Bet es uzskatu, ka to var darīt tad, kad esi pavisam jauns.» Savulaik slimnīcā bijuši pat lieli aģitācijas plakāti darbam Norvēģijā, taču tie drīz arī pazuduši. Dzirdētas runas, ka dažas medmāsas aizbraukušas strādāt uz ārzemēm, taču Oksana nezina nosaukt nevienu aizbraucēju no savu paziņu vidus.
Prieks mācīties
«Es gribētu aicināt vecākus, lai nebaidās un neuztraucas - neviens slimnīcā negrib bērnam nodarīt pāri. Gluži otrādi - grib palīdzēt, mums ir viens mērķis. Bērni taču arī skolā, bērnudārzā jāatstāj svešiem cilvēkiem. Ir nepieciešams uzticēties. Bet vecākus arī var saprast. Ar viņiem vienkārši vairāk jārunā. Un jāstrādā pašam ar sevi,» secina Oksana. Ar lielu gandarījumu viņa atceras studijas māszinībās, kur liela daļa bija veltīta psiholoģijas tēmām. Ceļā uz bakalaura grādu O. Aleksejeva arī sapratusi, cik svarīgi arvien mācīties, satikt citus speciālistus, turpināt izaugsmi.
Tāpēc arī Oksana neprotestē pret prasību krāt kredītpunktus resertifikācijai ik pēc pieciem gadiem, lai arī tas jāapmaksā katrai medmāsai pašai. Liepājā kursi vērtīgo kredītpunktu iegūšanai notiekot samērā reti, turklāt ir dārgi, papildus vēl arī ceļa izdevumi uz Rīgu. «Ja nebūtu vīra, nezinu, kā izdzīvotu,» medmāsa secina. Darba dēļ vīrs Aleksejs bieži ir ārzemēs, kopā sarēķinot, kāds pusgads prombūtnes gada laikā sanākot. «Bet kuram tad tagad ir viegli? Galu galā vīrietis ir tas, kam jāuztur ģimene. Vīram patīk, ka esmu medmāsa, ģimenei pašai savs mediķis,» teic Oksana.
Interese par medicīnu ir arī meitai Marijai, kurai ir 16 gadu. Vai izdosies piepildīt mammas neīstenoto sapni kļūt par ārsti, laiks rādīs.
Komentāros portālā www.diena.lv/sirdsmasina par Oksanu Aleksejevu atrodami labi, silti vārdi. «Īsta žēlsirdīgā māsa. Izglītota, iejūtīga, rūpīga un lieliski pārzina savu darbu. Ja visiem būtu tāda attieksme pret savu darbu, par mūsu medicīnu varētu būt mierīgi,» raksta Ludmila Šeina.