Lēmums par aizsardzības budžeta palielināšanu vienmēr ir tāda piņķerīga padarīšana. Bērnu sekmes skolā tas neuzlabos, vidējo algu nepacels un tautu nepabaros, arī vēlētāju ķeršanai tā ir pavisam nederīga ēsma. Un vispār kopumā mēs taču esam miermīlīga valsts un ne ar vienu negrasāmies karot. Galu galā mēs esam arī NATO dalībvalsts un neviens taču neatļautos iesaistīties konfliktā ar pasaules militāri spēcīgāko aliansi.
Jā, iespējams, ka pirms kāda laiciņa tā vēl varēja domāt - vēlētājiem citas prioritātes, tiešu militāru draudu nav, nu, tad varam arī turpmāk armijas tehnisko nodrošinājumu veidot no citu valstu norakstītajiem krājumiem. To, ka apstākļi tagad mainījušies, ir pamanījuši daudzi. Latvijas virzienā nepārtraukti izskan brīdinājuma signāli, tomēr budžeta sastādītāji tos arvien kaut kā pamanās neuztvert.
Vēl tikai pirms dažām dienām mediju telpā izskanēja nepatīkamais vārdu salikums - fait accompli jeb jau iepriekš pabeigts fakts. Par tā esamību vēlreiz atgādināja Kārlis Neretnieks, kurš ir Zviedrijas Karaliskās Kara zinātņu akadēmijas latviešu izcelsmes vadošais pētnieks. Vārdu salikuma pielietojums praksē varētu izskatīties tā, ka ienaidnieks ieņem Baltijas valstis tik ātri, ka NATO tas būtu jāatzīst kā jau pabeigts fakts. Tātad, ja Latvijas aizsardzība pati par sevi neiztur pirmo uzbrukuma vilni (tas varētu ilgt arī vairākas dienas), NATO var būt spiesta šo teritoriju atzīt par zaudētu. Par šādu iespēju labprāt nerunā ne Latvijā, ne NATO, taču mūsu armijas vājie resursi un sabiedroto ieteikumu nepildīšana šādu notikumu gaitu nebūt neizslēdz.
Viss jau vēl varētu būt labi, ja mūsu potenciālais apdraudējums atrastos nu kaut pārsimts kilometru attālumā, tomēr atkal nekā. Latvija atrodas uz NATO robežas ar Krieviju, un tas no drošības viedokļa arī nav pārāk patīkams fakts.
Krievija, protams, ir NATO partnere, bet tā ir arī valsts, kura pēdējos četros gados ir dubultojusi savu aizsardzības budžetu, kā pavisam nesen konstatēja Igaunijas aizsardzības ministrs. Krievija ir arī valsts, kura septembrī mūsu pierobežā plāno veikt militāros manevrus Zapad 2013, kuru scenārijs būs Baltijas valstu preventīva ieņemšana.
Izskatās, ka pat prezidents Andris Bērziņš ir noraizējies par Latvijas vārīgo pozīciju, ja jau piedāvā izveidot kopēju Baltijas armiju. Patiesībā tas varētu būt tiešām saprātīgs risinājums, taču Igaunija militārā bruņojuma ziņā mums jau ir tik tālu priekšā, ka savu teritoriju tā varbūt vēl spētu aizstāvēt, bet sadarbību ar Latviju tā pašlaik vērtē drīzāk kā riska faktoru. Mazliet vīzdegunīgs šķiet Igaunijas atteikums, tomēr viņus var arī saprast.
Tikai dažu gadu laikā draudi Latvijas drošībai ir pieņēmušies spēkā, bet mūsu budžeta plānotāji to ir nogulējuši. Un te jau nav runa par kaut kādu fantastisku militāro budžetu. NATO rekomendācija ir 2% no IKP, un ir pienācis pēdējais laiks to izpildīt.